Labam īsajam stāstam nav jābūt romānam ar pārsimt lappusēm, uzskata režisore Astra Zoldnere (33). Viņas dokumentālā īsfilma Melleņu gari (2016), kas ielūkojas romu savrupajā dzīves ritmā, ogojot mežā, savu Latvijas pirmizrādi piedzīvos 27. jūlijā mākslas un kultūras festivālā RojaL. Lielākajā Ziemeļamerikas dokumentālā kino festivālā – prestižajā Hot Docs – pirmizrādītajā filmā režisore paver skatu uz četru paaudžu romu ģimeni, kas Kurzemes mežos ogo, risina savas sadzīves ligas un nakts laikā dalās savas dzimtas vai vietējos spoku stāstos. Zoldnere ieved šajā maģiskajā mežā, ļaujot sajust, ka te pastāv cita laiktelpa – pagātne ir klātesoša arī tagadnē. Īsajā nogrieznī, kā režisore dēvē dokumentālo kino, pieredzam, ka vēsture ir ārkārtīgi dzīva, pat fiziska substance. Un vienlaikus viņa aktualizē romu kultūru, to, ko sabiedrība novieto perifērijā, radot ilūziju, ka viņi ir nepieejami un nesaprotami.
Pārskatot Zoldneres filmogrāfiju, ir skaidrs – viņas filmu stilistiska, intonācija un tēmas tik viegli nepakļaujas vienam apzīmējumam. Tās ir spilgtas autorfilmas, sākot ar spēlfilmu par sirreālu morga mīlas stāstu starp darbinieci un augšāmcēlušos Lācaru – līķi un beidzot ar dokumentālu jūras attēla un skaņas simfoniju. Viņa pati dod priekšroku īsajiem kino stāstiem, cenšoties mainīt priekšstatu par īsfilmām tikai kā atvēzēšanās posmu pirms lielā jeb pilnmetrāžas kino un ne tikai tos veidojot, bet arī atlasot darbus kā programmas kuratore Rīgas Starptautiskajā filmu festivālā 2Annas.
Latvijas kinematogrāfā pievēršanās romu kultūrai ir reta – vairāk zināmās filmas ir Imanta Brila Čigānu etīdes (1997) un Romualda Pipara Par visu manu dzīvi (2003). Kāpēc to izvēlējies tu?
Romu kultūra ir ārkārtīgi interesanta un tiešām maz atspoguļota. Bet iemesls, kāpēc cilvēki tai nepievēršas, iespējams, ir tas, ka viņi nobīstas, jo tā ir ļoti noslēgta grupa. Piemēram, minētajās Čigānu etīdēs ir redzami pāris cilvēku, kuri kā izlase reprezentē šo kultūru, – ir grūti tikt vaļā no stereotipiska atspoguļojuma. Nevēlos kritizēt filmu, tomēr tā ir par vienu cilvēku, kurš ļoti skaidri reprezentē romus. Manuprāt, otra filma ir saistoša, jo tā pievēršas romu genocīdam, kas ir svarīga un maz atspoguļota tēma.
Es šai tēmai pievērsos sakritības pēc, nejauši uzejot romu ģimeni mežā. Uzreiz sajutu, ka tur ir kaut kāda enerģētika, kuru es gribu izpētīt, – no sākuma es vēl nezināju neko par spokiem un nostāstiem, bet jutu, ka tur ir vērts palikt. Tomēr tas nebija vienkārši, jo, kā jau minēju, romu kopiena Latvijā ir noslēgta. Pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr viņi mani un operatoru Kasparu Braķi pieņēma un bija gatavi sadarboties.
Cik ilgs?
Tās varbūt bija dienas, bet katru reizi, kad mēs filmējām, bija jāsāk no jauna. Mūsu varoņi dzīvoja turpat mežā uzslietās teltīs, un mēs arī uzcēlām telti, mitinājāmies blakus.
Uz kādu laiku pieņēmāt viņu dzīvesveidu.
Jā, domāju, ka vismaz daļēji mēs kļuvām tuvāki viņu kopienai, cik nu tas vispār ir iespējams… Mēs katru dienu nevarējām dzīvot hotelī, jo tieši šādi viņi redz mūs – ērtībās un komfortā. Sākumā viņiem tas bija liels šoks: "Ko jūs, tā kā mēs?" Un tomēr – katru reizi, kad mēs atbraucām, iedzīvošanās bija jāsāk no sākuma.
Filmā tu seko melleņu vākšanai, spoku stāstiem un garu klātbūtnei mežā – tēmas organiski izrietēja no šīs ģimenes dzīves apstākļiem, vai tomēr interese par spirituālismu nāca ar zināšanām par kultūru?
Es, protams, iepazinos ar vairākām romu ģimenēm pirms tam, bet, kad ieraudzīju viņus, sapratu: "Jā, tur būs filma!" Kad veidoju filmas, lielā mērā paļaujos uz savu intuīciju. Tā nu es nolēmu tur palikt un rakt. Par mellenēm ir skaidrs, jo tā ir viņu nodarbošanās, bet spoku stāsti, kuri līdzinās kapeņu stāstiņiem, ir kultūra, kura ir ļoti saistīta ar pagātni. Filmā parādās arī stāsti, kuri nāk no vēstures; tie tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Savukārt par mežu – romi un viņu ģimenes mežos ir jau aptuveni 500 gadu. Pētot šo tēmu, atradu liecības par romu ogošanu jau vairākus simtus gadu: tur ir bērnības atmiņu stāsti par ogošanu un tēvu zirgu pajūgiem. Spoku stāsti un mežs reprezentē šo pagātnes klātbūtni.
Jā, jo romi savas kultūras vēsturi galvenokārt uztur ar mutvārdu palīdzību, stāstniecību.
Protams, bet arī laiki ir transformējušies – zirgus nomaina mašīnas. Tā ir īpatnēja šūniņa, kurā ir gan dzīvā vēsture, gan mūsdienu elementi.
Lasot par filmu festivāla Hot Docs aprakstā, programmas kuratore izcēla vēstures un jauno ekonomisko apstākļu sadursmi. Zinu, ka arī pašas filmas iecere ir ar savu vēsturi – sākotnēji tā bija plānota kā pilnmetrāžas filma.
Jā, iecere ir sena, bet lielākā problēma bija tā, ka mūs finansiāli neatbalstīja. Kad devos uz ārzemēm un projektu pičoju, festivālos sacīja, ka viņi ļoti vēlas izrādīt šo filmu. Tomēr šeit nedeva naudu. Tā bija realitāte, bet domu neizmetu no prāta. Man ir prieks, ka vismaz beigās mums iedeva nelielu summu.
Braukājot pa festivāliem, to pašu Kanādu un Vāciju, kāda ir šo festivālu auditorijas reakcija un atsauksmes par filmu?
Latvijā šī filma vēl nemaz nav rādīta, tāpēc es nevaru salīdzināt, bet skaidrs, ka cilvēkiem ir interese par to, kā viņi dzīvo. No vienas puses, tas ir antropoloģisks skatījums un sadzīves fiksējums, kas viņus interesē, no otras – veids, kā es atspoguļoju šos cilvēkus, jo skaidrs, ka tā ir autora filma.
Pirmizrāde Latvijā festivālā RojaL ir vēl tikai gaidāma, bet zināms, ka seansā būs klāt arī filmas varoņi. Vai tu regulāri uzturi kontaktu ar viņiem?
Jā, aizbraucām un parādījām arī filmu. Tā viņiem patika. Ļoti ceru, ka viņi būs arī Rojā, bet lielākā problēma ir tā, ka viņus ir grūti sazvanīt, jo viņiem bieži mainās telefona numuri. Cik mēs varam, mēģinām pie viņiem aizbraukt.
Filmā izskaitīju, ka vienkopus dzīvo četras paaudzes. Kā tu pati raksturotu viņu ģimenes modeli?
Tad, kad es iepazinos ar varoņiem, bija vēl četras paaudzes, bet tagad jau vecākā paaudze pamazām izzūd. Drīz varbūt uzradīsies piektā – būs papildinājums (smaida). Es teiktu, ka ģimenes modelis ir diezgan tradicionāls, kā jau romu ģimenē ierasts, diezgan patriarhāls. Viņi paši jokojas par baronu, bet mežā viņiem ir kāds līderis, kuru ciena. Protams, vecākie cilvēki paliek mājās un gatavo pusdienas. Bet interesanti, ka viņi jau vēsturiski zina, kuras ir tās labākās ogošanas vietas. Te, protams, ir sasaiste ar teritoriālo pagātni: te ir gan ogu vietas, gan arī vietas, uz kurām nevar doties negatīvās enerģētikas dēļ.
Tas ir spoku stāstu dēļ?
Jā, ir vietas, kur ir atklāts, ka ir pakāries vīrietis vai noticis kaut kas nelāgs, tāpēc viņi no tām izvairās. Bet ik pa laikam tiek atklāts kaut kas jauns, tāpēc šo vietu kļūst arvien vairāk.
Zinu, ka pirms gada notika filmēšanas darbi tavai filmai par kokiem, kas zināmā mērā ir meža stāstu turpinājums.
Filmu esmu sākusi, bet neesmu pabeigusi, jo, kad piedzima meita, sāku strādāt mazāk. Mani ļoti interesē meži un koki – tā interese arī mīt topošajā filmā, kurā skatu koku kā simbolu, latviešu zīmi un ko koks nozīmē citam kokam.
Eiropā ir krietns pulks autoru, piemēram, Želimirs Žilniks un Emirs Kusturica, kuri veido filmas par romu kultūru, cenšoties palūkoties citādi uz šo kopienu. Kāpēc, tavuprāt, Latvijas kino pastāv šāds tukšums?
Pirmkārt, ir jābūt interesei – pati braukāju visur un meklēju šos cilvēkus, bet otrs – virspusējība, jo, aizejot padzert kafiju ar cilvēku, uzreiz netaps stāsts filmai. Iespējams, ir grūti atrast pieeju; mums ārkārtīgi paveicās, ka iekļuvām šajā ģimenē. Ir grūti tāpēc, ka mēs paši esam vainīgi… Esmu runājusi ar citiem latviešiem, dzirdot dažādus stereotipus par romiem, kas nāk uzreiz no kopienas kā pretreakcija: "Kā? Viņi atnāks, uzfilmēs un pateiks kaut ko sliktu par mums!" Viņi, iespējams, domā, ka citi no malas atnāks un pasmiesies par viņiem. Varbūt viņiem ir šāda pieredze nevis caur kino, bet kaut ko citu, tāpēc arī ir piesardzīgāki.
Ir daudz priekšstatu, kuri ir folklorizējušies, par to, ko tik čigāni dara un nedara: čiepj, bēg un klaiņo. Tas zināmā mērā veido kopienas novietojumu sabiedrībā. Komunicējot ar filmas varoņiem, juti, kā viņi izturas pret šiem stereotipiem?
Es domāju, ka, no viņu puses raugoties, tas ir vienlaikus ironiski un sāpīgi… Reiz biju kādā vorkšopā Holandē un satiku pāris cilvēku no citām valstīm – tur bija gan ārzemnieki, gan vietējie. Kad stāstīju, ka esmu latviete, tad kāds vietējais puisis sacīja: "Visas mūsu apkopējas ir no Latvijas." Kad tu esi dzirdējis to vienu, otru reizi, tad vairs nevēlies komunicēt ar tāda tipa cilvēkiem. No vienas puses, varu pasmieties, bet tomēr katram neiešu stāstīt, ka visas latvietes nestrādā par apkopējām. Mēs redzam, ka ne tikai Latvijā, bet arī Eiropā pastāv aizspriedumi. Protams, varētu sacīt, ka katrā aizspriedumā ir sava daļa patiesības. Es nepārzinu statistiku, lai apgalvotu kaut ko, bet vislielākā problēma saistāma ar vispārināšanu – tas attiecināms arī uz bēgļiem. Ir daudz filmu, kas parāda arī cilvēcisku attieksmi, bet tad, kad bēglis sarīkos teroraktu, radīsies berze.
Visu sarunu ar režisori Astru Zoldneri lasiet žurnāla SestDiena 21.-27.jūlija numurā!
Tas ir tiesa
Mums