Detektīvs ar mirušiem māksliniekiem, tualetes podu un mākslas vēstures apmalēm. Tā īsumā varētu raksturot filmu Jau(n)radīts/ Alreadymade (2023), kas mēģina izsekot pasaules slavenā mākslas darba Strūklaka tapšanai un popula ritātes ceļam. Filmas režisore Barbara Visere atzīst, ka tās veidošanas laikā jutusies frivoli, jo bijusi "tik ļoti pārņemta ar vīriešu podiņu, kad pasaule deg lies mās". Tomēr darba šķietami vienkāršais raksturojums ietver daudz plašākus slāņus un kontekstu – spraigā mākslas darba analīze nav tikai par nozares mistifikāciju un mītiem, bet arī par politiku, mārketingu un kolektīvo pārliecināšanas mākslu. Arī meliem. Dokumentālā filma Jau(n)radīts tiks izrādīta Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma skatē, kas risināsies no 3. līdz 8. septembrim.
Nīderlandiešu režisores, pasniedzējas un arī kādreizējās Starptautiskā Amsterdamas dokumentālo filmu festivāla (IDFA) mākslinieciskās vadītājas Viseres filmas atspēriena punkts ir kanoniskais darbs Strūklaka un tā izcelsme. Filmā izmantots gan YouTube, gan mākslīgā intelekta ģenerētie video, arhīva materiā li, fotogrāfiju plūdi un asprātīgas paralē lās ekspozīcijas, un tā, cieņpilni izsakoties, spridzina mākslas vēstures pamatus, pārskatot franču mākslinieka Marsela Dišāna (1887–1968) autorību. 1917. gadā Ņujorkas izstādē baltais pisuārs tika pieteikts kā anonīma provokācija, tomēr laika gaitā tas kļuva par XX gadsimtu definējošu darbu, kas sabalsojies ar Fluxus, popārta un postmodernisma idejām, kļūstot par daļu no Dišāna darbu kataloga.
Pašu jēdzienu "redīmeids" Dišāns, nekautrais triksteris, ieviesa, lai apzīmētu ikdienišķus objektus, kam piešķirts mākslas darba statuss, – šis pavērsiens savukārt mainīja to, kas var būt māksla. Izklājot uz ekrāna XX gadsimta otro desmitgadi un dadaisma kustību Ņujorkā, Visere piedāvā ielūkoties vēstures šķērsielās, kur satiekas dažnedažādas personības, versijas un idejas. Viena no spilgtākajām – par Dadas baronesi dēvētā Elza fon Freitāga -Loringhofena (1874– 1927), kura, iespējams, ir patiesā Strūklakas autore. Viņa valkāja zupas skārdeņu krūšturus, uzņēma seksuāli izaicinošu filmu ar Manu Reju, kurā skuva savu kaunuma apmatojumu, un, iespējams, viņa ne tikai iedvesmoja Dišāna pisuāru, bet arī bija vairāk nekā līdzatbildīga tā tapšanā.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 6. - 12. septembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!