Fragments no intervijas:
Vai atceraties, ar kādām cerībām jums saistījās Atmoda? Kādai atbilstoši šīm cerībām Latvijai tagad būtu jāizskatās?
Man nebija pārāk iluzori romantiskas bildes, jo, atšķirībā no daudziem, kuri nāca no trimdas latviešu saimes, es neko daudz nepiedalījos trimdas oficiālajos pasākumos vai oficiālajā sabiedrībā. Turklāt, 80.gados rakstot disertāciju, ļoti daudz biju lasījusi pirmās neatkarības laika Latvijas presi, Raiņa dienasgrāmatas pēc atgriešanās no Šveices, arī XIX gadsimta 90.gadu Dienas Lapu. Tur tā bilde nemaz tik spoža nav! Protams, ir milzīgs vizuālais pretstats — skaistās fotogrāfijas no 20.–30.gadu Latvijas ar sakoptiem pagalmiem, veikaliem pret Rīgu, kādu redzēju 80.gados, īsus brīžus ciemojoties Latvijā. Bet, ja palasa kaut vai Emili Melngaili, kurš bija ne tikai labs komponists, bet arī fantastisks žurnālists, arī tolaik sūrojās par korupciju, par klanu būšanām, par to, ka Latvijā viss notiek caur pazīšanos...
Mans draugs, dzīvodams Nīderlandē, ir novērojis, ka nīderlandieši savā starpā arī sūrojas: nekur neesot tādas korupcijas, kā pie viņiem. Varbūt tāda sūrošanās raksturīga visām tautām, un mēs tikai citas nedzirdam?
Līdz zināmam līmenim tāda sūrošanās raksturīga visām tautām. Bet, kas attiecas uz trimdas latviešu vecāko paaudzi, pirmskara Latvija, pagājušā gadsimta 20.–30.gadi bija viņu bērnība, un tā tiešām bija zelta bērnība, viņu zelta laiki. Latvija viņiem bija sapņu tēls, ko viņi nodeva tālāk saviem bērniem. Mani vecāki arī tā darīja, bet man, lasījušai arī 20.gadu Latvijas presi, tas sapņu tēls bija samērots ar reālo ainu. Tāpēc tas, ko šeit ieraudzīju, kad 90.gadu sākumā sāku strādāt Latvijā, mani īpaši nepārsteidza.
Tā sajūta, ka 90.gadu sākumā Latvijā viss iet uz labo pusi, — tāda eiforija gan tolaik bija daudziem: pirmais Rietumu stila veikals, pirmā Rietumu stila kafejnīca... Piedodiet, tas sākuma punkts bija tik zems, ka varēja iet tikai uz augšu. Jā, arī es gaidīju, ka augšupeja notiks. Protams, ikvienā valstī nav tikai nepārtraukts progress, ir arī klupieni, bet tas, ka vecā melu kultūra, kas nebija īpaši izzudusi, tik ātri atkal pārņēma Latvijas telpu, nesa vilšanos. Es teiktu, ka smagākais okupācijas mantojums ir dubultmorāle. Tā sistēma, ka mājās pie galda sakāt vienu, bet publiski kaut ko citu, ir mūsos pašos.
Ja cilvēki teiktu visu, ko viņi par citiem domā, vai tas neradikalizētu sabiedrību?
Domāju, ka tas ir daudz rafinētāk. Ekstrēmie gali jau nav tie, kas reāli darbojas mūsu smagsvara politikā. Es runāju par to, ka 25 gadu laikā aiz slēgtām durvīm slēgtās sarunās dara vienu, bet Latvijas iedzīvotājiem stāsta ko citu. Melošanas kultūra pastāv lielajā politikā un diemžēl turpinās sīkajās sadzīviskajās lietās.
Es būtu gaidījusi, ka ar jauno paaudzi ienāk cita kultūra. 90.gadu sākumā biju pasniedzēja, un arī pēdējos divus gadus mācu vienu kursu Rīgas Juridiskajā augstskolā. Daži studenti ir fantastiski, man par viņiem ir prieks un lepnums, viņi iederētos jebkurā Rietumu universitātē — perfekti runā angliski, nebaidās uzdot jautājumus un runāt pretī, nevis izošņāt, kur ir stiprākā puse un tai pakļauties! Bet ir daži jaunieši, kas dzīvojuši tikai brīvajā Latvijā, bet kuriem dubultmorāles instinkts ir ļoti spēcīgs. To es nebiju gaidījusi. Man nav ne jausmas, no kurienes tas nāk. Bet arī tie pirmie jaunieši pēc pastrādāšanas Latvijas struktūrās mainās, viņiem parādās, kā saka franči, «koka mēle», ļoti uzmanīgs tonis.
Tātad tā ir sistēma, kas liek pievaldīt mēli.
Jā, Latvijā, ja jūs neesat sistēmas cilvēks, ir ļoti grūti izdzīvot. Mazā valstī, un it īpaši mazā postpadomju valstī, izdzīvošanas iespējas ir ierobežotas, sakari ir ļoti svarīgi, un tu saproti — ja pacelsi balsi pret kādu, kas ir tavs priekšnieks, tu ļoti smagi riskē. Jaunie, un ne tikai jaunie, protams, jūt, ja darba saņemšanas un saglabāšanas iespējas bieži nav saistītas ar reālo kompetenci, bet ar pakļaušanos priekšniekam vai konjunktūrai. Tad viņi vai nu piemērojas sistēmai, vai dara to, kas nebija iespējams padomju laikos — brauc prom.
Vai Latvijai vairs vajag vienojošu mērķi?
Mērķus vajag uzstādīt maksimāli augstus. Latvijai kā mazai valstij labs mērķis varētu būt dzīvot ne sliktāk kā Šveicei! Tā ir bagāta zeme, bet plaisa starp bagātajiem un pārējiem nav tik liela kā Latvijā, demokrātijas līmenis ir samērā augsts, nav ārišķības, vietējās tradīcijas ir saglabātas, notiek folkloras svētki, un tā tālāk. Lielvalsts modelis nav domāts Latvijai. 90.gadu sākumā daudz kas tika pārņemts no Amerikas, tas mums nederēja. Latvijā trūkst taisnīguma. Ja tā nav, tad zūd ticība valstij, ticība tam, ka varēsi dzīvot mazliet drošāk un labāk nekā iepriekšējā dienā. Jātiecas uz taisnīgumu, bet rainiskā, nevis birokrātiski juridiskā izpratnē.
Vai pēc 25 gadiem Latvija vēl būs?
Protams, būs, ja būs tādi jaunieši, kas spēj nosaukt lietas īstajos vārdos un kam vairāk rūp Latvijas valsts, nevis tikai savs labums tajā. Jo no 90.gadiem Latvija ir bijusi kā rūpnīca personīgās labklājības ražošanai daudziem politbiznesmeņiem. Rietumos saprot — ja valstij būs labi, tad arī visiem būs labi, nevis kā te: «Kas man par to būs?» Domāju, arī Latvijas valsts dibinātāji to saprata, bet neesmu pārliecināta, vai to saprata visi no tiem, kas uzbūvēja 4.maija republiku.
Visu interviju ar Vitu Matīsu lasiet žurnāla Sestdiena 8.maija numurā!