Eiropā un ASV 8. maijā jau kopš 1945. gada tiek atzīmēta sabiedroto uzvara pār nacionālsociālistisko Vāciju. Arī Latvijas atceres dienu kalendārā kopš 1995. gada 8. maijs ir Nacisma sagrāves un Otrā pasaules kara upuru piemiņas diena. Tas apliecina Latvijas piederību Eiropas atmiņu kultūrai un atteikšanos no Padomju Savienības svētku kalendāra - 9. maijā svinēt uzvaru Lielajā Tēvijas karā. Tomēr Latvijā 8. maija atzīmēšanas tradīcija nav iesakņojusies un gūst niecīgu ievērību publiskajā telpā.
Latvijas valsts oficiālais 8. maija atceres rituāls ik gadu notiek Rīgas Brāļu kapos. Valsts prezidents, Ministru prezidents, Saeimas priekšsēdētājs, ministri, Nacionālo bruņoto spēku vadība un ārvalstu vēstnieki noliek ziedus, vainagus un godina bojāgājušo piemiņu. Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes pētnieki (LU SZF) vairākus gadus ir klātienē sekojuši līdzi šī rituāla norisei. Mūsu pētījums liecina, ka 8. maija rituāls veidots atbilstīgi valsts nozīmes pasākumiem, tomēr tā izpildījumā formālais dominē pār jēgpilno piemiņu. Turklāt tas notiek «tukšā» publiskajā telpā. Vienīgie skatītāji ir nedaudzie mediju pārstāvji, kapu darbinieki un nejauši tūristi. Rituāls nekalpo savai misijai - atgādināt cilvēkiem, kas bija nacisms un cik lieli bija tā upuri, un mācīt, ka dzīve jāveido tā, lai līdzīgi notikumi neatkārtotos. Taču Latvijas valsts 8. maija piemiņas pasākums nav vienīgais, kas notiek tajā pašā dienā un vietā. Stundu vai divas pirms valsts rituāla pie Svētās uguns un Mātes Latvijas ziedus dodas nolikt 130. Latviešu strēlnieku korpusa veterānu organizācija, kas apzināti savus kritušos biedrus piemin un nacisma sagrāvi atzīmē tieši 8., nevis 9. maijā. LU SZF pētnieku apkopotie dati liecina, ka arī šis piemiņas rituāls neizraisa sabiedrības interesi.
Abi piemiņas pasākumi Brāļu kapos nesatiekas. Latvijas valsts savu rituālu sāk tikai tad, kad pēdējie cilvēki, kas paši piedalījušies nacisma sagrāvē, un viņu atbalstītāji Brāļu kapus ir atstājuši. Tiesa, 130. Latviešu strēlnieku korpusa rīkotajā piemiņas pasākumā daudzkārt ir piedalījusies politiskā apvienība Saskaņas centrs, Latvijas Sociālistiskā partija un Krievijas vēstniecība - publiskās telpas dalībnieki, kas savā retorikā akcentē Padomju Savienības uzvaru, nevis Latvijas traģēdiju Otrajā pasaules karā un tās zaudēto valstiskumu. Tādējādi «tukšie» Brāļu kapi 8. maijā, kur notiek divi atmiņu rituāli, pārtop par konfrontācijas, nevis izlīguma vietu. 67 gadus pēc Otrā pasaules kara šāda konfrontācija iegūst grotesku formu, ko vēl spilgtāku dara apziņa, ka vienlaikus 8. maijā arī Lestenes karavīru kapos gulst ziedi un tiek pieminēti karā kritušie latviešu leģionāri.
130. Latviešu strēlnieku korpusa personālsastāvu veidoja PSRS - Vācijas kara sākumā uz Padomju Savienību devušies bēgļi (to skaitā aktīvi 1940./41. gada padomju režīma kolaboracionisti), Krievijā dzīvojušie latvieši un piespiedu kārtā Sarkanajā armijā 1944. un 1945. gadā mobilizētie Latvijas iedzīvotāji. Viņu vidū bija cilvēki, kas protestēja pret padomju okupācijas politiku, iesaistījās pretošanās kustībā, tika nogalināti vai nonāca padomju ieslodzījuma vietās. Lielākā daļa bijušo karavīru pēc kara veidoja Latvijas vienkāršos iedzīvotājus, kuru dzīve noritēja tieši tāpat kā vairākumam cilvēku okupētajā Latvijā. Kopskaitā Sarkanās armijas rindās karoja 80 000-100 000 cilvēku jeb 4-5% no pirmsokupācijas Latvijas iedzīvotāju skaita. Vairāk nekā puse no tiem jeb apmēram 2,5-3% no visa iedzīvotāju kopskaita krita kaujās pret Vācijas karaspēku. Nedaudz vairāk Latvijas cilvēku tika iesaistīti Vācijas bruņotajos spēkos, absolūti lielākā daļa no viņiem - mobilizētie. Kauju laukos dzīvību atstāja ap 30 000-50 000 karavīru jeb ap 2,5% no iedzīvotāju kopskaita.
Var saprast, kāpēc Latvijas valsts norobežojas no saviem pilsoņiem, kuri Otrā pasaules kara laikā atradās Sarkanās armijas rindās. No viņu vidus ir nākuši Latvijas PSR nomenklatūras un represīvo struktūru darbinieki, bet demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas valsts veidošana ietver padomju režīma nosodījumu (tāpat kā tā ietver nacistiskā režīma nosodījumu). Taču Sarkanās armijas sastāvā kara pēdējos gados nokļuva vairāk nekā 57 tūkstoši mobilizēto Latvijas iedzīvotāju. Daudzi tika iesaistīti 130. Latviešu strēlnieku korpusa vienībās un piedalījās Kurzemes kaujās. Nereti pret viņiem tika raidītas Vācijas karaspēka vienības, kuru sastāvā bija Latvijas iedzīvotāji, tādējādi ar ieročiem rokās nostādot tēvu pret dēlu, brāli pret brāli, arī draugus, skolas biedrus un kaimiņus - vienu pret otru. Tas kara traģēdiju dara vēl dziļāku, jo Latvijas cilvēkiem ir dārga savu tuvinieku piemiņa, neraugoties uz to, kuras totalitārās valsts armijas formastērpā bija viņu mīļie.
Latvijas valsts morālais pienākums pret saviem iedzīvotājiem ir pagātnes pārdarījumu sajūtas mazināšana un izlīguma veicināšana. 8. maijs kā atskaites punkts sadarbīgas un valstu konfrontāciju nepieļaujošas Eiropas tapšanai ir atbilstīga diena, lai pulcētu visus Latvijas kara veterānus un lai Latvijas tauta kopīgi pieminētu nacisma un komunisma upurus Otrajā pasaules karā. Tas būtu ceļš uz saliedētu, pašapzinīgu, pagātni izvērtēt un noziedzīgu rīcību nosodīt spējīgu sabiedrību. Tādēļ aicinām Latvijas augstākās amatpersonas apvienot valsts un 130. Latviešu strēlnieku korpusa piemiņas rituālus, mudinot kopīgajā piemiņas pasākumā iekļauties arī citas kara veterānu organizācijas, vispirms jau latviešu leģionārus apvienojošo Latvijas Nacionālo karavīru biedrību, arī Latviešu strēlnieku apvienību, Daugavas vanagus. Mēs aicinām veidot jaunu Latvijas Otrā pasaules kara upuru un nacisma sagrāves atceres politiku, kas vienotu Latvijas cilvēkus!
*LU Sociālo zinātņu fakultātes profesore
**LU Sociālās atmiņas pētniecības centra atbalsta biedrības priekšsēdētājs