Arī Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes atmodas laika rokoperā Lāčplēsis abi bija «pretējās nometnēs»: Matvejevs bija negatīvais tēls - krustnešu vadonis Dīterihs -, bet Brīze - labais, Lāčplēša draugs Koknesis, kurš galveno varoni atšķirībā no Kangara nenodod.
Vēsture ir jāsaglabā
Izrādās, ka abi ir bijuši čomi, - tā pēdējā intervijā Dienai teica Niks, izsakot vēlmi abiem kādreiz kaut ko kopā ierakstīt. Tomēr tas nenotika, jo Brīze aizgāja no šīs pasaules 2013. gada 22. oktobrī un Niks viņam pievienojās debesu valstībā pusgadu vēlāk - 26. aprīlī. Starp šiem abiem visus latviešu mūzikas cienītājus satriekušajiem notikumiem Niks vēl paspēja kopā ar sava drauga Aivara dzīvesbiedri Elitu Veidemani un viņas māsu Raimondu Vazdiku nospēlēt jau ieplānoto koncertu Stalbē, kurā bija paredzēts piedalīties Brīzem, tomēr liktenis bija lēmis, ka tas kļuva par viņa piemiņas koncertu. Arī Līvu dalībnieka Jāņa Groduma atbalstam plānotais koncerts Vērmaņdārzā kļuva par viņa piemiņas koncertu, jo mūziķis līdz tam nenodzīvoja.
Pavisam nejauši sakrita, ka vienā un tajā pašā vakarā notika Brīzes un Matvejeva piemiņai veltīti pasākumi arī šoruden: Rokkafejnīcā tika prezentēta Veidemanes grāmata Dzelzsgriezējs un dūja ar tās fragmentu lasījumiem un Brīzes reiz dziedātajām dziesmām Jāņa Buķeļa izpildījumā, kā arī aizgājušā dziedātāja dziesmu izlase Ejam tālāk, bet koncertzālē Rīga uz lielā ekrāna tika demonstrēts Sīpolu pēdējais koncerta video - 2012. gada 22. augusta ieraksts no Dzintaru koncertzāles -, atzīmējot tā iznākšanu gan audio, gan videodiskos.
Dzelzsgriezējs un dūja papildina latviešu mūziķiem veltīto izdevumu plauktu, kur jau ir grāmatas par Raimondu Paulu un Ievu Akurateri, Jāni Zāberu un Elgu Īgenbergu, Pērkonu un Jumpravu, Uldi Stabulnieku un grupu Remix, vēsturisku ieskatu astoņdesmito un deviņdesmito gadu muzikālajās norisēs un to ietekmi uz tur iesaistītajiem sniedz Rok-upācija, Garais ceļš uz Hantimansijsku un Jelgava 94.
Šī pasaule mums jāsagriež
Vienā no Līvu dziesmām Brīze dziedāja par trim nekad neapmierināmām sievietēm - sievu, meitu un nāvi. «Nāve, tā maita, vienmēr zina, ko dara, viņa arī man atnāks pakaļ īstajā brīdī, un es pat nepaspēšu pastaigāt brūnā mētelītī ar štociņu rokā,» Veidemane citē Brīzi savā grāmatā, kurā apraksta abu kopdzīvi, neslēpjot ne savas dziļākās jūtas, ne skarbākās puses, kur lielākoties vainojama Brīzes aizraušanās ar alkoholu, jo viss pārējais ir viņa personas taisnīguma meklēšanas, drosmes un patriotisma apjūsmošana, pat pielūgšana, un pāragrās šķiršanās sāpes, kas plūst vai no katra teikuma. Ik nodaļa, kurā aprakstīti abu piedzīvojumi - ceļojumi, mājas solis, sarunas, viesošanās pie draugiem, cīņa ar atkarībām, Brīzes tolaik sarežģītās attiecības ar Līviem, no kuriem viņš bija aizgājis -, beidzas ar atgādināšanu par to, ka Aivara vairs nav: «…mans bezdibenis, kurā gāzos kopš brīža, kad man paziņoja par Aivara nāvi, bija pārāk dziļš, lai no turienes sadzirdētu ko citu, kā vienīgi savu sāpju atbalsi.» Ir skaidrs, ka šī grāmata visvairāk ir bijusi vajadzīga pašai autorei, kurai, paužot sapratni, ka ar viņu nav viegli, dzīvesbiedrs esot teicis: «Lūdzu, piedod man, ka tu mani tik maz mīli.» Un Elitas piedošanu Aivaram bijis jālūdz bieži, arī abu pēdējās telefonsarunās, kad viņš bija devies uz kalnu slēpošanas instruktoru kursiem Austrijā.
Veidemane piedalījusies arī izlases Ejam tālāk satura veidošanā, tāpēc tajā ir daudz dziesmu ne vien no Līviem, ar ko lielākajai daļai saistās Brīze, bet arī no viņa pēdējās rokgrupas Leģions, kas tapa jau abu kopdzīves laikā, bet ļoti pietrūkst Jāņa Lūsēna sarakstītās Neptūna dziesmas Par sevi, kur spilgtāk kā jebkur citur saglabājusies Brīzes tolaik vēl pavisam jauneklīgā balss. No pavisam agrīnās daiļrades izlasē ir tikai Lūsēna un Jāņa Rokpeļņa Ziņģe Rīgas kanālam.
Vien daži ieraksti
Grupas Sīpoli ieraksti ilgi netika izdoti digitālā formātā, jo tās vadītāju Braunu neapmierināja Melodijas savulaik izdoto skaņuplašu skanējums. «Nedaudzie legālie ieraksti Radio un TV uzskatāmi par nepilnvērtīgiem. Rēķinoties ar cenzūru, tika zaudēta asuma un dzīvīguma izjūta, tie ir «nogludināti» un tāpēc mazāk interesanti. Spilgtākie ieraksti pēc partokrātijas rīkojuma ir izdzēsti,» rakstīja Klāss Vāvere savā enciklopēdiskajā darbā Latviešu roks, kas publicēta žurnālā Liesma astoņdesmito gadu beigās un 2000. gadā grāmatā …Tikai tā! Bildes.
Vien pirms sešiem gadiem apgādā Upe TT iznāca izlase ar ierakstiem no 2009. gada koncerta Dailes teātrī, papildināta ar astoņdesmito gadu arhīva materiāliem, gadu vēlāk tika izdots viss Dailes teātra koncerta DVD Kamēr tu šo spēli spēlē, kļūstot par tolaik vienīgo Sīpolu publicēto dzīvā koncerta video. Vēlāk, jau pēc Nika Matvejeva nāves, grupas pēdējo gadu menedžeris Juris Millers paziņoja, ka viņa rīcībā ir vēl viens koncertieraksts no Dzintaru koncertzāles 2012. gadā, kas nu pieejams. Tas sākas ar dziesmām no Brauna un Ulda Bērziņa muzikāli teatrālā uzveduma Viena asins, turpinājumā skan svīta Alberts, un neiztrūkst arī hitu Zirgs, kas naktī dzied, Dvēselīte, Hārlema un Mammu, es gribu!. Ierakstā, protams, piedalās Brauns (taustiņi, balss) un Matvejevs (balss, basģitāra), kā arī Sīpolu vēsturiskie dalībnieki Juris Helvigs (bungas), Tālis Gžibovskis (perkusijas) un Aivars Gudrais (ģitāra). Tāpat kā Dailes teātra koncertā, nav Aivas Braunas - viņas partijas dzied Ieva Sutugova un Zane Gudrā. Vēl viens līdz šim neizdots (toties video atrodams Youtube) Sīpolu ieraksts ir Nika Matvejeva svīta Indriķa Latvieša piezīmes uz Livonijas hronikas malām, ar ko, kaut jau bez Brauna piedalīšanās, grupa triumfēja 1988. gadā festivālā Liepājas dzintars, bet drīz tā beidza savu darbību. Pie Aivara Gudrā glabājas daži Sīpolu koncertu ieraksti, kurus arī latviešu roka vēstures interesenti gaidīt gaida izdodam vai vismaz parādamies internetā. Jābruņojas ar pacietību, bet, kā jau mēs labi zinām, nekas nav mūžīgs.