Raivis Ušackis
Daudzviet Eiropā basketbola un futbola klubi ir vienota struktūra, tāpēc aģentūrām, kuras darbojas abos sporta veidos, ir zināmas priekšrocības. Ja izdodas kādu klientu piesaistīt konkrētam klubam, mēs parakstām sadarbības līgumus arī ar klubu. Tādā veidā nostiprinās mūsu pozīcijas starptautiskajā tirgū.
Latvijā pēdējā laikā starp aģentiem notiek sīva cīkstēšanās par jauno talantu piesaistīšanu. Cīnās par to, kurš pirmais iegūs tiesības strādāt ar perspektīvajiem puišiem vai meitenēm. Atšķirībā no futbola, kur Latvijas sportisti ārzemēs nekotējas sevišķi augstu, basketbolā par Latvijas «preci» intereses netrūkst, sevišķi jau par dāmām. Latvijas jauniešu izlases palaikam sekmīgi startē Eiropas čempionātos, un šo izlašu dalībniekiem uzmanīgi seko līdzi ārpus Latvijas robežām. Ne mazāka nozīme ir pirmssezonas nometnēm. Tajās lielā mērā izšķiras spēlētāju liktenis nākamajā sezonā. Latvijā ir labākas sporta bāzes nekā Lietuvā, tāpēc šīs treniņnometnes nākotnē pie mums varētu notikt vēl biežāk. Tas ir visas basketbola sabiedrības nopelns. Daži jaunie gan īsti nesaprot, kāpēc viņiem ir vajadzīgs aģents. Kā argumentu var minēt, ka tagad ir FIBA arbitrāžas tiesa, kas izskata visus negodīgos darījumus. Ja spēlētāju apkrāpj, FIBA arbitrāžas tiesa var kompensēt zaudējumus, taču nekāda tiesa neko pat neizskatīs, ja spēlētājam nav FIBA licencēta aģenta. Dažkārt spēlētāji mēģina sadarboties ar vairākiem aģentiem vienlaikus. Pieciem aģentiem liek meklēt klubu, bet paši atsakās no saistībām ar aģentu. Ir dzirdēti arī dažādi brīnumi par aģentiem, tāpēc daži baidās slēgt vienošanos ar tiem, tomēr jāpatur prātā, ka FIBA seko līdzi tās licencēto aģentu darbībai un riska tikpat kā nav. Turklāt FIBA regulas paredz, ka aģents nevar slēgt līgumu ar spēlētāju ilgāk par diviem gadiem.