Atzīmējot Veronikas Strēlertes 100. gadskārtu, kas apritēja pērn oktobrī, klajā nākušas divas grāmatas: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta izdotais Veronikas Strēlertes 2. rakstu krājums, tam blakus - izdevniecībā Neputns iznākusī Margitas Gūtmanes grāmata Dzīve ir viens vella izgudrojums. Veronika Strēlerte manās atmiņās.
Aizgājusi «latviešos»
Gan M. Gūtmanes, gan V. Strēlertes liktenis cieši saistīts ar trimdu. Savus pirmos divus dzejas krājumus Vienkārši vārdi (1937) un Lietus lāse (1940) vēl paguvusi izdot Latvijā, V. Strēlerte 1945. gadā emigrēja uz Zviedriju, kur arī aizvadīja savu mūžu.
M. Gūtmane izbrauca uz Vāciju 1944. gadā deviņu mēnešu vecumā kopā ar mātes māsu - kā vēlāk izrādījies, ar pēdējo vilcienu, kas atstāja Jelgavu. Viņas māte no Latvijas neizkļuva un 1945. gadā tika izsūtīta. «1956. gadā māte dabūja caur Sarkano Krustu mūsu adreses un sāka rakstīt. Man pēkšņi bija divas mātes, jo emocionāli par māti uzskatīju savu tanti. Pēkšņi sveša sieviete man sāka rakstīt: «Mīļo bērniņ…» Tas bija šoks. Viņa man bija pilnīgi sveša sieviete,» atceras M. Gūtmane.
Tante M. Gūtmani bija centusies ieaudzināt vācu sabiedrībā, viņas tēvs bija vācietis, taču rakstniece atzīst - viņai ir laimējies satikt cilvēkus, kas viņu virzīja uz latvisko. Tādējādi tikusi mācīties Minsteres Latviešu ģimnāzijā un vēlāk iepazinusies ar V. Strēlerti. «Tad es biju pilnīgi aizgājusi latviešos - tas droši!» viņa apgalvo.
Pirmo reizi viņa V. Strēlerti redzēja un dzirdēja Latviešu kultūras dienās Minsterē 1962. gadā, taču iepazinās ar viņu Stokholmā. M. Gūtmane vēlējās studēt baltu valodas, un, kad uzzināja, ka V. Strēlerte Stokholmas Universitātē pasniedz latviešu valodas kursus, par izvēli nebija divu domu. Kursos pie izcilās dzejnieces M. Gūtmane iepazina arī moderno latviešu literatūru - trimdas un Padomju Latvijas.
Saldās gotiņas
Pasniedzēja un studente kļuva par labām draudzenēm, kuras vēlāk gan bieži tikās, gan rakstīja viena otrai vēstules. M. Gūtmane stāsta, ka pie V. Strēlertes nākusi ar saviem pirmajiem dzejoļiem un kopumā tieši viņa bija tā, kas apliecināja M. Gūtmanes identitāti 30 gadu garumā. Tādēļ arī tapusi grāmata - viņas atmiņas par V. Strēlerti, sarakstīt šo grāmatu pagājušā gadsimta 90. gados bija rosinājusi arī literatūrzinātniece Inta Čaklā. «Kurš gan cits to varētu uzrakstīt!» viņa toreiz teica M. Gūtmanei.
Grāmata Dzīve ir viens vella izgudrojums, kuras rakstīšanā būtisks avots bija M. Gūtmanes teju 30 gadu garumā rakstītā dienasgrāmata,w arī vēstules, sniedz fascinējoši atklātu skatu uz V. Strēlertes personību. Negaidīti uzrunā grāmatas satura rādītājs, it kā atgādinādams lakoniskus atmiņu uzplaiksnījumus: Fragmentāra saruna. Dārzs, pseidonīms. Kaķis. Pesimiste. Klačas. Strēlerte - Ziedonis. Strēlete - Toma. Kūtrums. Redze. Vientulība. Aizejošā. Un vēl vairāk.
Savulaik literatūrzinātniece Ofelija Sproģere atrakstījusi M. Gūtmanei: «Veronika dzejniece un vienkāršais «mirstīgais» cilvēks ir tik ļoti atšķirīgi, ka viņas dzejas apjūsmotāji, saskaroties ar šo «mirstīgo» cilvēku, parasti kļūst pārsteigti un «šokēti».» Pēc M. Gūtmanes domām, «strēlertiskais» dzejnieces daiļradē izpaudās fantastiskā dzejas tīrībā, klusumā, humorā, smalkā ironijā, kas neaizvaino, ārkārtīgā kultūrvērtībā, drosmē būt patiesai. Taču nedrīkst aizmirst, ka viņa, kā jebkurš cits, bija tikai cilvēks. Piemēram, viņai piemitis «bads» uz konfektēm Gotiņas - tās viņa varēja tiesāt vienu pēc otras. Bez tam V. Strēlertes vājību sarakstā bija arī klačošanās, un viņas nekārtība bijusi gluži vai anekdotiska. «Viņa ar to apgājās ļoti suverēni, vienreiz man pateica, lai es to vienkārši neredzot,» stāsta M. Gūtmane un atzīst, ka grāmatā apvienot Strēlerti dzejnieci un privātu cilvēku bijis grūts darbs, kas tomēr ir izdevies.
Tik daudz šmuces!
Grāmatas autore ir bijusi atklāta, ne tikai zīmējot V. Strēlertes portretu, bet arī raksturojot trimdā dzīvojošo literātu attiecības, kā arī trimdas un Padomju Latvijas rakstnieku sakarus, ko savulaik it kā nodrošinājusi Latvijas Kultūras sakaru komiteja («tātad čeka» - rakstīts grāmatā). «Tā Kultūras sakaru komiteja, ko minu grāmatā, - tur ir bijis tik daudz šmuces! Šodien viņi visi skatās acīs un saka: «Bet tā bija vienīgā iespēja vispār tikties ar trimdas rakstniekiem.» Kas par bleķiem! Vizma Belševica, piemēram, varēja tikties ar Strēlerti. Bet Strēlerte arī negāja oficiālo ceļu caur Kultūras sakaru komiteju,» teic M. Gūtmane.
Atšķirībā no V. Strēlertes, par kuras mājvietu līdz mūža galam tomēr kļuva Stokholma, M. Gūtmane kopš 1996. gada dzīvo Latvijā. «Grūtības gan rada tā politiskā situācija un meli. Redzu, cik daudz Latvijā ir nozagtu īpašumu, cik daudz cilvēku ir varējuši apzagties, tad var iedomāties, cik bagāta šī zeme būtu vai - cik bagāta tā ir -, ka cilvēki var tik daudz nozagt,» viņa saka.
Runājot par tālākiem plāniem rakstniecībā, vairāku dzejas krājumu un prozas darbu autore stāsta, ka diezgan daudz materiāla ir palicis ārpus V. Strēlertei veltītās grāmatas. Varbūt taps turpinājums vai papildinājums pašai sev. «Savulaik Literatūrā un Mākslā sāku rakstīt sabiedriski politiskas esejas par identitātes jautājumiem, mēģinājumiem aizmirst savu vēsturi. Tās es gribētu papildināt - padziļināt tematus.»