Publicistikā izsenis un bieži tiek lietots apzīmējums «varas gaiteņi». Nejauši uzdūros kāda Krievijas analītiķa būtībā trāpīgam secinājumam, ka tur jau tā nelaime - politika tiek veidota gaiteņos, nevis kabinetos. Proti, jautājumi tiek risināti nevis pie apspriežu galda, bet garām skrienot, kaut ko sarunājot ar gaitenī iznākušajiem lielā priekšnieka svītas pārstāvjiem. Šāda politikas veidošanas modeļa sekas nereti raksturojamas ar citu poētisku apzīmējumu - «klusie telefoni».
Šī modeļa nelāgās sekas ietekmē politisko vidi arī Latvijā, un tās var izskaidrot dažādas dīvainības politiķu izteikumos publiskajā telpā. Lūk, dažas standartsituācijas, kuru skaidrojumi, protams, ir tikai minējumi, balstoties uz privātās sarunās secinātā.
Var likties, ka politiķi to vien dara, kā apmainās tviterī dzēlībām vai tērgā Vecrīgas kafejnīcās. Tomēr liekas, ka tieši otrādi - savstarpēji viņi komunicē pārāk maz. Nesen koalīcijas partneri pamanīja, ka premjers sācis izteikties viņam neraksturīgi asi, un nu svarīgākais ir noskaidrot, «kurš viņam to samācījis», kurš konsultē aizkulisēs utt. Vienotības vadītāji arī privāti dievojas, ka nekādas intrigas neesot. Labi. Bet vai nebūtu bijis vieglāk, ja Dombrovskis aiz slēgtām durvīm dārgajiem kolēģiem pateiktu - jūs man esat apriebušies, apnikuši utt. -, nevis ļautu acīmredzot neizrunātai neapmierinātībai izvērsties par veselu teiksmu. Nu, satikās Jūrmalā daži Reformu partijas (RP) un Vienotības biedri. Ņemot vērā Latvijas mērogus, par to drīz vien zina «visi», un sākas... Ahā, t. s. liberāļi abās partijās nav atmetuši domu par jauna, liberāla spēka veidošanu! Nuja, laikam safanojušies par nesenu aptauju, kurā RP reitings jūtami pakāpies. Un nu tik sākas pārspriedumi un versiju izgaršošana. Vai manu dieniņ, tas nu gan ir liels noslēpums, ka abās partijās ir liberālais un konservatīvais spārns! Un atkal - pareizāk būtu, ja ļaudis saviem partijas biedriem neslēptu savu neapmierinātību, nevis dotu augsni spekulācijām. Nu, kopīgas paziņas pierunāti, satikās nesen divi bijušie cīņu biedri, tagad dažādu partiju (vienas gan vēl netapušas) reālie ikdienas darba vadītāji. Saruna ne ar ko nebeidzās, bet - aiziet jūriņā! Bruģē atkāpšanas ceļu, aizkulišu vienošanās, kas tik vēl ne - un abās nometnēs ir iemesls nervozitātei. Nav noliedzams, ka prese dažkārt izpūš no mušas ziloni, tomēr varētu vēl pastrīdēties, kurš no kura to samācījies. Daži visnotaļ adekvāti Vienotības politiķi tikmēr bažīgi tricināja galvu par kaut kur sagrābstītām runām, ka nacionāļi mēģināšot noraut valdību. Brīžam nespēj vien nobrīnīties: ļaudīm, kas norūdījušies priekšvēlēšanu cirkā, jau nu nevajadzētu tikt nopietni uztvert to, kā kurš paskatījies, kādā pozā sēdējis utt. Pilnīgs aptumsums iestājas, kad sarunas ievirzās par potenciāliem jaunpienācējiem partijās, - rodas sajūta, ka dažs labs pašvaldības vai uzņēmuma vadītājs grasās kandidēt vismaz trijos sarakstos vienlaikus. T. i., fakts, ka šis cilvēks nav uzrunātājus uzreiz rupji padzinis, dod pamatu varen sarežģītiem aprēķiniem, kombinācijām un aplamiem secinājumiem.
Aizkulišu politika vienmēr ir bijusi un būs. Vēlme apspēlēt konkurentus - arī. Tomēr politika būtu efektīvāka, ja tik daudz laika un izdomas netiktu tērēts niekiem, tā vietā atklāti izrunājot atšķirīgos viedokļus, aizdomas un pretenzijas.