Skaudīgi jūsmojam par to, ka igauņi daudzās jomās mūs apsteidz, brīžiem pat neiedziļinoties - viņu pārākums vienmēr ir reāls vai tikai pašu aktīvi «izkladzināts». Pamatu šaubām par to, cik godīgi, cik godprātīgi pret mums dažkārt mēdz būt ziemeļu kaimiņi, kārtējo reizi nupat radīja vairākas publikācijas, kas saistītas ar banku darbību.
Kā pagājušajā nedēļā vēstīja Bloomberg.com, Igaunijas lielākā vietējā banka LHV Pank kā galveno grēkāzi savās problēmās atgūt tai droši vien pamatoti liegto piekļuvi ASV dolāru maksājumiem nosaukusi kaimiņos esošo Krieviju un... Latviju. Tā, protams, ir liela bezkaunība, jo skaidrs, ka katrā valstī ir bankas, kurām liegtas operācijas ar ASV valūtu, un ir bankas, kurām atļautas. Un to ietekmē ne jau tuvība Latvijai vai kādai citai valstij, bet gan visdrīzāk kādi ar globālo konkurenci banku biznesā saistīti apsvērumi.
Ziemeļu kaimiņi saka, ka tieši mums ar banku sektoru esot vislielākās problēmas? Pat ja tā, mēs arī nemitīgi uzzinām par dažādiem drošības uzlabojumiem šajā jomā. Taču jāņem vērā, ka ne Igaunijai, ne Lietuvai nav attīstīts finanšu eksporta sektors, tāpēc arī ar dažādiem riskiem, kas saistīti ar banku darbību, kaimiņvalstīs saskaras retāk. Līdzībās runājot, tas atgādina stāstus par laukos dzīvojošajiem, kas deklarē, ka viņus gan neapdraudot ne salnas, ne pārlieku ilgi lieti vai sausumi, jo pārtiku, redz`, viņi iepērkot veikalā, nevis paši izaudzējot. Tā, protams, var darīt, kaut diez vai to var uzskatīt par racionālu pieeju, jo īpaši tāpēc, ka naudu, lai iepirktos, tāpat vajag nopelnīt. Un banku gadījumā tas ir stāsts ne tikai par to peļņu, bet arī valsts budžetā ienākošajiem nodokļu maksājumiem.
Bet, atgriežoties pie atsevišķu igauņu augstprātīgās attieksmes, nevar nepieminēt arī plaši izskanējušas ziņas par neseno kratīšanu Igaunijā reģistrētās kredītiestādes Versobank bijušajā pārstāvniecībā Rīgā, Mūkusalas ielā. Policijas pārstāvji informēja, ka īrētās biroja telpās aizturēta ārvalstu pilsoņu grupa, kas nodarbojās ar noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizāciju lielos apmēros, veicot «čaulas bankas» darbības funkciju. Proti, sniedza kredītiestādes pakalpojumiem līdzīgus pakalpojumus, milzu apmēros veicot bezskaidras naudas pārskaitījumus trešās personas uzdevumā, vienlaikus pēc sava statusa esot ārpus vietējās banku uzraudzības sistēmas. Tiek arī ziņots, ka šādā veidā Versobank faktiski izvērsusi Latvijā tāda apmēra darbību, kas prasītu vismaz oficiāli reģistrēt filiāli. Tad sakiet, kā tādas izdarības lai vērtē? Kā kaimiņu iesūtītu Trojas zirgu mūsu finanšu sistēmas graušanai?