Daudzi būs redzējuši spēlfilmu Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili, kuru 1987. gadā veidoja režisors Arvīds Krievs, Liekam būt (1976, Aloizs Brenčs), Trīs dienas pārdomām (1980, Rolands Kalniņš) pēc romāna Krimināllieta trijām dienām. Redz, tā vienkārši sanācis, ka pirms viņa šajā žanrā autoru nebija.
Vai pašlaik rakstāt?
Man pietrūkst kādu četru lappušu, bet tagad pilnīgi nevaru parakstīt. Dienas grāmatas redaktore jau gaida manuskriptu… Rakstu Dienasgrāmatu. Pieci gadi no viena redzējuma. Tās pirmā daļa iznāca pirms pāris gadiem, un es brīnījos, ka cilvēki to labprāt pirka un lasīja. Pirmo reizi pamēģināju citā žanrā. Ceru, ka tā slimība palaidīs vaļā un atkal varēšu rakstīt kā kārtīgs cilvēks - no rīta līdz vakaram. Sliktākais tas, ka arī jaunajam detektīvromānam viss jau ir izdomāts.
Kāpēc savulaik izvēlējāties tieši detektīvžanru?
Es pateikšu! Normālā žanrā neko normālu toreiz nevarēja uzrakstīt, tāpēc ka tur vajadzēja pozitīvo varoni, visi kritiķi par tevi runāja. Savukārt detektīvžanrs bija nobīdīts malā tā, ka neviens sevi cienošs kritiķis - arī tagad tā ir - neķērās klāt šim šķietami vienkāršajam žanram. Būtībā nav starpības, kādā žanrā raksti, - viss atkarīgs no kodola lieluma, kam riņķī veido stāstu. Kad vēl sekoju līdzi kolēģu veikumam, sapratu, ka visi nez kāpēc domā - interesanti ir tas, kā tu kādu sit nost. Taču interesanta ir pati problēma.
Padomju cilvēks ne zaga, ne krāpa. Oficiālā versijā. Ja rakstīsi, kā tev prasa, nekas neiznāks. Vienu brīdi prasīja, lai nesu saskaņot savus burlakgabalus, tomēr Iekšlietu ministrijā bija gaiši cilvēki, un es īpaši necietu. Tas ir tāds žanrs, kuru lasa visi, bet neviens negrib atzīties! Ar to jāsamierinās. Jāsamierinās arī, ka neviens tevi nebīdīs uz kādiem goda nosaukumiem, taču mani tie nav interesējuši. Ā, viens nopietns apbalvojums man ir - PSRS Iekšlietu ministrijas balva literatūrā un mākslā. Tagad cilvēki mēģina iesisties Rietumu literatūrā, bet man šķiet, ka virziens ir nepareizs. No tulkotāja dzirdēju, ka manas grāmatas vēl tagad grasās izdot Krievijā. Tā ir vienīgā vieta, kur var dabūt naudu, un arī agrāk tā bija lielā tirgus dēļ. Reklāmai ir ļoti liela nozīme.
Arī kādam, kas stutētu rakstniekus…
Mums ir pēdējais laiks stutēt visu literatūru, bet es dzirdēju jaunās kultūras ministres runu un nedomāju, ka tā notiks. Es labprāt apskatītos viņas grāmatplauktu, jo vairāk jau neko nevajag, lai pateiktu, kas ir kas. Radās priekšstats, ka viņai nav nojausmas par to, kas kultūrā ir vajadzīgs. Pagājušajā gadā, manuprāt, bibliotēkām iepirkumiem vispār nepiešķīra naudu. Mēs atradinām cilvēkus no lasīšanas, tas ir briesmīgākais. Ministrijām ir svarīgi Dziesmu svētki, jo tur ir daudz dalībnieku. Tāpat ir svarīga opera. Literatūra jau sen nav prestiža.
Tad jau detektīvžanram, kuru sabiedrība it kā noniecina, nākotne ir vēl bēdīgāka. Nav jau arī tik daudz jauno autoru.
Tā liekas, ka nav, jā. Esmu dzirdējis par Daci Judinu un Vairi Ozolu. Jauno darbus neesmu lasījis.
Kādām kvalitātēm jāatbilst labam detektīvromānam un tā autoram?
Žorža Simenona «smagie romāni», piemēram, Brāļi Riko, atbilst laba detektīvromāna kritērijiem. Visi uzskata, ka kriminālintriga ir galvenā, bet tā nav. Tur ir jābūt visam tam pašam, kas ir citos romānos, piemēram, mīlestības līnijai. Savukārt detektīvu rakstniekam ir jābūt normālam cilvēkam ar normālām emocijām. Jau 2000 gadu ir zināms, kas ir labs un kas slikts. Man šī pasaule nepatīk, esmu par vecu un nespēju tikt tai līdzi.
Kad Latvija atguva neatkarību, kļuva vieglāk rakstīt?
Tajā laikā pats izdevu grāmatas. Varēja aizņemties naudu, izdot, bet no tirgotājiem to naudu jau atpakaļ nedabūji, un nekādi līgumi neglāba. Jauno laiku vajadzēja saprast. Man arī nebija laika, jo vienu brīdi ņēmos Rīgas Latviešu biedrībā. Toreiz bija jādara citas lietas.
Piemēram, jādibina Latvijas Detektīvžanra asociācija?
Kāpēc dibinājām, neatceros, - tolaik visapkārt dibināja tik daudz visādu biedrību. Rakstnieku savienībā bija telpas. Skaitliski tik daudz to rakstošo nemaz nebija. Miermīlis Steiga aizbrauca uz Vāciju, bet grāmatas izdeva šeit. Vladimirs Kaijaks pats aizgāja projām, viņam bija tikai viens detektīvs - Vistu elks. Vēl Gunārs Cīrulis rakstīja.
Nosauciet mīļāko filmu, kuras pamatā ir jūsu literārais darbs.
Manuprāt, labākā ir Liekam būt. Es un (režisors) Aloizs Brenčs toreiz sākām sadarboties. Arī man pašam šis garstāsts labi rakstījās, un pēc tam mani uzreiz uzņēma Rakstnieku savienībā.
Jau kādu laiku cilvēki ar prieku skatās Agatas Kristi detektīvromānu ekranizējumus. Vai jūs arī?
Nē, Agatu Kristi es pat nelasu, tāpēc ka viņas darbiem var lasīt sākumu un beigas, kas ir ģeniālas. To vidu nemaz nevajag. Agata Kristi - tas nav man.