Smaids virs purna
V.Grēviņa luga stāsta par dzīrēm pirms katastrofas, kurā izdzīvos tikai stiprākie, tas ir, viltīgākie. Laikmetīgi. Lauku mājās, aiz kuru bagātības izkārtnes slēpjas saimnieka bezatbildība un prāvs žūksnis parādzīmju, tiek gaidīts baņķieris, kas, pats to neapzinoties, varētu līdzēt izkulties. Jēkabs Māls arī ierodas kopā ar pavieglas uzvedības sieviešu pāri, diviem viesmīļiem un virkni sarežģījumu, kas, lai gan iekļauj, bet neaprobežojas ar precēties kāru vecmeitu tīkliem, mīlas un biznesa peripetijām, pretalkoholisma kampaņu un reliģiskām atklāsmēm vien. To, ka Ķeizaros tūlīt putēs viss, ko vēl nav paspēts nodzīvot, nojauš visi, un katrs cenšas nokost laupījuma treknāko kumosu. Cīņa starp aitām un cirpējiem, kurā katram lugas varonim iedalīta gan upura, gan plēsoņas loma, ir lielisks komisma avots un arī sociāli politiskai kritikai parocīga augsne. Ne velti V.Grēviņš ir XX gadsimta 20.gadu cilvēks un spēj ar sirsnīgu smaidu pārsegt tādus cinisma bezdibeņus, ar kuriem salīdzinot laba daļa XXI gadsimta černuhu liekas bērna šļupsti.
Kārlis Auškāps lugu slēdz tautiskās dziesmuspēles formā. Naivums piesedz iestudējuma veidotāju ironisko attieksmi pret ciniskajiem izrādes (un dzīves) notikumiem. Gaisa grābekļi pretendē būt smalki veidota karikatūra, un lielākoties tas arī izdodas. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis skatuves noformējumu veidojis, izmantojot avīžpapīru. Vide sasaucas ar varoņu tekstu frāžainību, kas skan gluži kā no nelabas kvalitātes ievadrakstiem dienas presē. Asprātīgi ir Ilzes Vītoliņas tērpi. Par Mirdzas Martinsones kostīmu 30.gadu saimnieces parādes tēla stilizāciju ar izšūtu tautisku kreklu un baltu aubīti kā ironisku komentāru un atsvešinošu paņēmienu varētu uzrakstīt odu. Juris Vaivods Gaisa grābekļiem atlasījis asprātīgas un, galvenais, trāpīgas dziesmiņas, kas, pārdomāti sakārtotas, ironizē, mīlīgi smaidot. Tas, starp citu, ir uzveduma trumpis. Ja gribat, var baudīt kā nekaitīgu pasmaidīšanu, zem smieklu garozas laikmeta ņirdzīgo purnu nemaz neieraugot. Tomēr purns tur ir. Gan ne vienmēr konsekventi atsegts, kā to prasītu režisora definētie spēles noteikumi.
Mazo lomu lielie aktieri
Līdz «uzpazīšanas ainai», kas atrisina sižetu, Gaisa grābekļi pirmām kārtām ir lieliska komēdija, kurā burtiski uzzied vairāki Dailes teātra aktieri. Uzzied tik krāšņi, ka ir vienalga - citiem ansambļa dalībniekiem humora izjūtas trūkst, un tā tiek aizstāta ar ākstīšanos. Protams, skumji domāt, kā izrāde dzirkstītu, ja lomas būtu izdevušās arī Gintam Grāvelim (Pēteris), Baibai Nejai (Tikla), Lidijai Pupurei (Mīle), Akvelīnai Līvmanei (Cīle), Harijam Spanovskim (Māls), Jurim Strengam (Lāčauza), Aijai Dzērvei un Elīnai Dzelmei bārdāmu lomās, Jurim Bartkevičam (Slieka) vai parasti tik asprātīgajam Dainim Gaidelim (Trieka). Bet izrāde tik un tā ir rets baudījums, jo citi aktierdarbi Gaisa grābekļos ir spoži.
Lieliska saspēle izdevusies Mirdzai Martinsonei dievbijīgās saimnieces un Pēterim Liepiņam viņas dzīvi dažādās tās izpausmēs mīlošā vīra lomās. Asprātīgi izspēlēta dziedošo aktieru četrotne: Inita Dzelme, Ērika Eglija, Gints Andžāns un Kristaps Rasims, kas izrādē izpilda songus. Patiesu baudījumu sniedz Sarmīte Rubule (Milda) un Lauris Dzelzītis (Riksis), abi pārsteidz ar citviet reti izmantotu talanta šķautni - smalki niansētām komiķa dotībām. Bet to, ko dara Artūrs Skrastiņš ceļojošā propagandista, savas laimes kalēja Alfonsa Prieciņa lomā, vienkārši nav iespējams aprakstīt. Tas jāredz! Virtuozitāte visās lomas šķautnēs, fantastisks vieglums, ar kādu tiek spēlēts, organiskums... Neiespējami novērst skatienu no aktiera, lai ko uz skatuves darītu viņš vai citi.
A.Skrastiņš ir lielisks aktieris ar plašu diapazonu, un teātris viņu pamatoti virza uz lielajām lomām, bet pēdējās sezonās viņš nav nospēlējis neko, kas pat attāli līdzinātos Alfonsa līmenim. Te nu jālieto parasti tik liekulīgā klišeja par lielām un mazām lomām un aktieriem. Tiešām mazais Alfonss ir lielā A.Skrastiņa lielā loma.
Izrādes fināls tomēr mulsina, atstājot vietu jautājumam, kas ir īstie maitasputni - vieglprātīgie «gaisa grābekļi» vai jaunie dzīves saimnieki? Iestudējuma estētika ļauj gaidīt tiešu režisora komentāru par situāciju, kas tik precīzi atbilst Latvijas ekonomiskajām aktualitātēm. Izrādes pēdējā aina piedāvā Sprīdīša mājās atgriešanās tēmu, bet tik neprecīzi izspēlētu, ka nav skaidrs - vai Sprīdītis ir izrādes veidotāju liriska ticība gaišajai nākotnei vai ārkārtīgi ironisks komentārs. Varētu būt abējādi. Galu galā vienā ziņā V.Grēviņa Gaisa grābekļi tieši atgādina tādas lugas kā, piemēram, V.Šekspīra Dots pret dotu. Ir liels jautājums, vai tās maz ir komēdijas. Vai bezatbildīgā, bet tik ļoti cilvēciskā haosa sakārtošanu ar dzelzs roku nešaubīgi var vērtēt kā labu? Un kāda ir atšķirība starp lieliem un maziem neliešiem? Skatītājam ir par ko padomāt.