Arī no amata - jo atbildīgāks postenis, jo labāka pensija. Mans vīrs bija uzņēmuma direktors, saņēma lielu algu, bet es biju tikai firmas vadītāja, tas ir īpašs statuss - žerante, kas nozīmē minimālus ienākumus vecumdienās. Savulaik kādus 10 gadus biju ierakstījusies zemniekos, par to laiku man ir 140 eiro pabalsts, bet par žerantes statusu tikai kādi 80 eiro mēnesī. Tā kā esmu strādājusi atalgotā darbā tikai 15 gadu un šķīrusies, manu nopelnīto pensiju papildina Francijas Nacionālās solidaritātes fonds, piemaksājot arī par dzīvokli. Kopā saņemu apmēram 800 eiro mēnesī, kas ir tikai 10 eiro virs Francijā pieņemtā minimuma. Tagad arī te runā par pensiju samazināšanu, par ko izcēlušies lieli protesti. Nākotnē pensionāriem nebūs tik labvēlīga situācija.
Francijā jāizvēlas, kā uzturēt savu veselību. Ja gribētu, lai valsts nodrošinātu 100% veselības aprūpi, nevis garantētos 75%, man katru mēnesi būtu jāiemaksā 100 eiro papildus. Bet neiešu tagad izdot 100 eiro par to, ka kādreiz varbūt slimošu! Francūzis drošības pēc noteikti apdrošinātos, bet es labāk daru visu, lai neslimotu. Spriežu filozofiski: man nav laika nodarboties ar slimībām! Labāk ar sīkām zālītēm iesnas salāpu, nevis skrienu pie dakteriem. Taču esmu atšķirīga no frančiem, kuri zāles ēd saujām, tās viņus padara slimus!
Es neesmu pārtikusi, bet, ja ģimene kārtībā, tad jau ir cits dzīves standarts. Mana mamma saņem mana tēva pensiju. Tēvs bija ogļracis Francijā, viņam iznāca laba pensija, jo 50. gados komunistu arodbiedrības no valdības izdabūja speciālas apdrošināšanas ogļračiem. Tā kā tēvs slimoja ar silikozi, viņam pienācās dubultpensija.
Ceļošanu man sponsorē mamma. Es nevarētu braukāt pa pasauli, ja viņa nepalīdzētu, arī uzturēt automobili. Bet tas nenozīmē, ka bez mammas paliktu bešā, jo atrast darbu, veidu, kā sevi uzturēt, tas prasa tikai iztēli un iniciatīvu jebkurā valstī. Es savukārt mammai dodu dzīves kvalitāti, jo praktizēju to, ko vairs nedara franči - nelieku viņu pansionātā. Dzīvojam kopā pēc latviešu modes. Franči apbrīno, kā viena 90. gadu veca tantiņa skrien apkārt, cep pīrāgus un pieņem ciemiņus. Mamma ir iesaistīta manās aktivitātēs, par ko saņem gandarījumu. Viņai patīk, ka neesmu nodarbināta maizes darbā, man ir vairāk laika gatavot dažādus Latvijas un Francijas kopīgus kultūras pasākumus. Mums ir kopējs naudas pods, ko katra esam izpelnījušās, un tētis, kas no augšas mūs sponsorē. Ar humoru pieņemam šo māksliniecisko situāciju.