Piecus gadus pēc atšķelšanās no Serbijas Kosovai neklājas viegli, jo aptuveni puse no nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju cīnās ar nabadzību, ekonomika ir vāja, plaukst korupcija un noziedzība, bet valsts ziemeļos, kur dzīvo pārsvarā serbi, regulāri uzliesmo etniski motivēta vardarbība.
Arī ārpolitiski Kosovai ir virkne sarežģījumu. Daudzas valstis nesteidzas atzīt Kosovas neatkarību, tādēļ nelielā Balkānu valsts joprojām nav uzņemta ANO. Tomēr lielākās galvassāpes Prištinai sagādā sarežģītās attiecības ar Serbiju, kas neko nevēlas dzirdēt par neatkarīgu Kosovu, jo serbi to uzskata par savas nācijas šūpuli.
Cīņa par neatkarību
Kosovas ceļš līdz neatkarībai bija ērkšķiem kaisīts. Pēc vairāku gadsimtu atrašanās Osmaņu impērijas sastāvā nelielā, pārsvarā islāmticīgo albāņu apdzīvotā teritorija 1913. gadā atkal nonāca serbu valdījumā.
Pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados komunistu pārvaldītā Dienvidslāvijas valdība centās apspiest Kosovas albāņu nacionālo identitāti, tomēr 1974. gadā Kosovai tika piešķirts autonomijas statuss.
Pēc Dienvidslāvijas ilggadējā vadītāja Josipa Tito nāves 1980. gadā kosovieši aizvien uzstājīgāk pieprasīja pilnīgu neatkarību. Serbu un albāņu etniskais saspīlējums pieauga pēc tam, kad 1989. gadā par Dienvidslāvijas prezidentu kļuva Slobodans Miloševičs, kurš iestājās par Kosovas autonomijas atcelšanu.
Deviņdesmito gadu vidū Kosovas albāņu separātisms pastiprinājās. Albāņu partizānu kustība, kas sevi dēvēja par Kosovas Atbrīvošanas armiju (KAA), regulāri rīkoja bruņotus uzbrukumus serbiem. Lai apspiestu KAA, S. Miloševičs Kosovā ieveda karaspēku, kas veica etniskās tīrīšanas un piespieda simtiem tūkstošiem Kosovas albāņu doties bēgļu gaitās.
Pēc tam kad S. Miloševičs noraidīja rietumvalstu aicinājumus sākt miera sarunas, 1999. gada martā NATO sāka uzlidojumus Serbijā un Kosovā. Tie deva rezultātu, jo vasarā serbu karaspēks atstāja Kosovu, bet provinces pārvaldīšanu uzņēmās ANO.
ANO tikt grūti
Pēc tam kad Kosova 2008. gadā vienpusēji pasludināja neatkarību no Serbijas, to atzina ASV un 22 no 27 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm. Kopumā 2008. gadā Kosovas valstiskumu atzina 53 pasaules valstis.
Līdz pagājušā gada beigām Kosovas neatkarību atzinušo valstu skaits palielinājās līdz 98, kas ir mazliet vairāk nekā puse no 193 ANO dalībvalstīm. Ar to ir par maz, lai Priština varētu klauvēt pie ANO durvīm un lūgt to uzņemt savā saimē.
Virkne valstu, piemēram, Spānija, Gruzija un Ķīna, nevēlas atzīt Kosovu, jo baidās, ka tas var būt pozitīvs signāls pašu mājās esošajiem separātistiem.
Lielākais šķērslis Kosovas uzņemšanai ANO ir Serbijas tuvākā sabiedrotā Krievija un Ķīna, kurām kā pastāvīgajām ANO Drošības padomes loceklēm ir veto tiesības. Ja jautājums par Kosovas uzņemšanu nonāktu uz Drošības padomes galda, tad, visticamāk, krievi un ķīnieši to noraidītu.
Ziemeļkosovu neatdos
Liela nozīme Kosovas turpmākajā attīstībā un centienos kļūt par ANO un ES dalībvalsti būs tam, kā veidosies Prištinas attiecības ar Belgradu. Līdz šim tās ir bijušas, maigi izsakoties, dzestras.
Ledus sakustējās pagājušajā nedēļā, kad Briselē pirmo reizi tikās Kosovas un Serbijas prezidenti. Pēc Serbijas prezidenta Tomislava Nikoliča un Kosovas prezidentes Atifetes Jahjagas tikšanās ES ārlietu vadītāja Ketrina Eštone sacīja, ka abi līderi apliecināja atbalstu turpmākam dialogam par divpusējo attiecību normalizēšanu, raksta Reuters.
Tas gan lielā mērā būs atkarīgs no tā, kā Prištinai un Belgradai izdosies atrisināt domstarpības par pārsvarā serbu apdzīvoto Ziemeļkosovu, kur faktiski ir izveidojusies serbu pašpārvalde, kura nepakļaujas Kosovas centrālajai valdībai un kuru finansē Serbija.
Pagājušajā mēnesī Serbijas Ārlietu ministrija paziņoja, ka Ziemeļkosovā vajadzētu nodibināt autonomiju ar serbu pārvaldītām institūcijām, bet Priština šo ideju noraidīja, sakot, ka tai ir jāpārvalda visa Kosovas teritorija.