Pirmo reizi, kad viņa ko teica par reliģiju, atceros spilgti. Viņa satricināja manu priekšstatu par sevi un vecmāmiņām vispār, radot vārdos neizsakāmu cieņu pret dzeju, kas slēpjas nereti skarbās, nogurušās, pārlieku smagu dzīvi dzīvojošās sievietēs, kuras galu galā mūs visus iznesušas uz saviem pleciem. Viņa teica, ka uz jautājumu, kā gan tas iespējams, ka Jaunavu Mariju pēc nāves debesīs uzņēma ar miesu un asinīm (kur un kā tad viņa tur izplatījumā peld?), jauns mācītājs piesarcis, bet atbildējis viņai: «Varbūt Dievs viņu pārvērta par rozi.»
Kopš tās reizes rozes man nāk prātā ikreiz, kad jādomā par ko dārgu un zūdošu. Ar Jaunā Rīgas teātra govīm Alvja Hermaņa izrādē Melnais piens ir tieši tā. Tās nevar pazust, bet arī te vietas tām vairs nav. Tāpēc tās kļūst par zvaigznēm, kurām jau arī mazliet jātic, lai tās vispār iedegtos. Lai arī triloģijas otrā daļa Ziedonis un Visums šobrīd gan iedarbības, gan profesionalitātes un «gatavības» ziņā «Latvijas lauku rekviēmu» Melnais piens pārspēj, vecmāmiņu, govju un dvēseļu izrādei potenciāls pacīnīties par pienācīgu vietu līdzās jaunākajai māsai ir. Protams, kad izrāde būs gatava.
A. Hermaņa darbi Latvijas kontekstā joprojām ir izņēmuma situācijā. Lai nekropļotu vērtēšanas sistēmu, pēc būtības tos var salīdzināt tikai ar citiem paša režisora darbiem. Vērtējot «vidēji svērti», Melnais piens pieder pie labākajām sezonas izrādēm. Salīdzinot ar citiem A. Hermaņa darbiem, Melnais piens līdz režisora provei vēl nepaceļas. Izrāde izlaista steigā. Tas nenozīmē paviršību vai neprofesionalitāti, bet gan to, ka atsevišķās izrādes ainas vēl nav saaugušas kopā nesaraujamā nozīmju tīklā. Varbūt kāda izpildītājiem svarīga doma, kas pa izrādi jau klīst, vēl nav noķerta un apjēgta. Varbūt kāds tēls vēl nav pietiekami centrēts un izgaismots.
Izrādei raksturīga dzejas krājuma struktūra, tāpēc svarīgi, lai atsevišķās ainas kopā saistītos iekšējā loģikā. Redzēju divas Melnā piena izrādes - vienu, kurā šāda struktūra piedzima, par spīti visām redzamajām šuvju vietām, pārvēršot izrādi par pārdzīvojumu. Un otru, kurā ar grāmatveža precizitāti sēdi un inventarizē tēlus un domas, kuru kvalitāte un piesātinājums izrādē nav noliedzams, tomēr emocionāli neuzrunā. Ir atšķirība starp rituālu un izdomā bagātu stāstu virkni, kas pārbauda erudīciju, vai ne?
Atļaušos būt subjektīva un rakstīt par to Melno pienu, kas man ļoti patika, otru noliekot malā preparēšanai vēlāk. Ir, protams, Melnajā pienā gan Zilākalna Marta, gan Šukšina stāsti un Vilkmuižas jaunkundzes. Bet man labāk patīk tas Piens, kas izlīst no Latviešu stāstiem. Izrāde sākas kā stāsti, kur saimnieces runā par savām mīlulēm, bieži daudz vairāk par sevi un dzīvi pasakot tajā, ko noklusē. Ir aizkustinošas un asprātīgas ainas. Aina, kurā saspēlējas Kristīnes Krūzes saimniece ar Ivetas Poles izlutināto govi (kas laiski gulšņā saimniecei pa klēpi, kaprīzi žļembādama cigareti), ir neizstāstāmi komiska. V. Daudziņa buļļa Mikiņa un I. Poles saimnieces saspēle - aizraujoša precīzi tvertajā lietišķajā sirsnībā, kur var vienlaikus mīlēt un nokaut. Katrai aktrisei piemeklēta sava govs - Sandra Zvīgule lieliski iemieso sarežģīto govs un saimnieces dvēseles saplūšanu, Lienas Šmukstes kustību lēnīgums ir apbrīnojami «govisks», Janas Čivželes gotiņa ir no spriganajām. Bet Elitas Kļaviņas Musjai un V. Daudziņa Mikiņam acīs spoguļojas ne cilvēka, bet lopiņa pārlaicīgais skatiens. Tur, kur uz skatuves ir viņi abi, ne uz ko citu nav iespējams skatīties. Tāpēc saimniekpāra un Musjas trio - V. Daudziņš, L. Šmukste, E. Kļaviņa - kļūst par izrādes centru.
Melnais piens, protams, ir anomālija, nelaime, kas plūst pa Latvijas laukiem tad, kad kaimiņiene noskaudusi, ragana nobūrusi. Melnais piens galu galā ir Imanta Ziedoņa Poēmas par pienu pienabrālis - dzīves (nāves), ne tik daudz tieši lauku tēlojums. Kad izdodas izaudzināt rituāla sajūtu, palēnām saprotot, ka govis ir dvēseles, apjukušas un vientuļas tukšajā pasaules telpā, pārņem traģiska izjūta. Tā viņas abas iešūposies mūžībā - govs un vecmāmiņa. Un tā nav neko mierinoša doma. Izteikti metaforiskā teātra izrādē, kaut struktūras ziņā it kā iederīgs, lieks tomēr šķiet V. Daudziņa monologs par kaušanu. It kā tāpat nebūtu skaidrs. Par režisoram citviet neraksturīgu pārlieku centību «ķert» skatītāju liecina arī asaras «dzenošā» mūzika, kas drīzāk izslēdz, ne iedarbina emocionālo aparātu, turklāt traucē patiesi smalkajai skaņu partitūrai - atbalsij no aizejošā, zūdošā laika. Bet tad atkal jāiedomā, kaut tas garīgais smalkums, ko izrādē iemieso V. Daudziņa saimnieks, kas pie siles savām daiļavām lasa pasakas, smalkjūtīgi cenzēdams vardarbīgās vietas, kas varētu satraukt, apbēdināt. Komiski? Protams. Bet arī tāda Latvija ir bijusi. Un skumji, ka tieši tā aiziet uz neatgriešanos.