Rumāņu izcelsmes filozofs Emīls Čorans darbā Rūgtie siloģismi savulaik rakstīja: «Nodarbošanās ar dzīvības un nāves jautājumiem priekšrocība ir tā, ka gan par vienu, gan otru var teikt visu, kas ienāk prātā.» Līdzīgi ir ar vārdu «tikumība». Saeimas deputāti vakar, iešūpojoties Jāņiem (vai praidam), nolēma šo priekšrocību izmantot un trešajā, galīgajā lasījumā pieņēma grozījumus Izglītības likumā, nosakot, ka izglītības sistēma nodrošina izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene.
Grozījumi jau likumprojekta līmenī bija izraisījuši daļas Latvijas sabiedrības izsmieklu un protestus, tomēr tikpat labi var pieņemt, ka citās iedzīvotāju grupās tos apsveic. Jebkurā gadījumā tā ir tēma, par kuru gatavi izteikties daudzi.
Liberāļi droši vien te saskata apdraudējumu Latvijas kā sekulāras valsts idejai, tomēr jāsaka gan, ka aizbildnieciskas rūpes par to, kas labs un kas ļauns, raksturīgas ne tikai reliģiskajām konfesijām un to locekļiem. Slieksme pasargāt (šī priekšstata aizstāvju izpratnē) kādu garīgi nenobriedušu līdzcilvēku grupu (atkal šī priekšstata aizstāvju izpratnē) iekodēta noteiktā domāšanas modelī vispār. Ne velti latviešu nācijas tapšanai un garīgajai rosmei tik nozīmīgais Krišjānis Valdemārs savulaik vēstulē Āronu Matīsam rakstīja, ka sievietēm izglītība nav nepieciešama, «jo sievišķi taps par labiem patriotiem caur labu, patriotisku vīru». Īsi sakot, dedzīgi strīdi par jēdzienu «tikumīgs», «netikumīgs», «patriotisks», «nepatriotisks» u. c. saturu bija, ir un būs neatkarīgi no tā, cik aktīvas Latvijā būs konfesijas, dažādas, nereti pretēji orientētas nevalstiskās organizācijas un izteikties kāri politiķi.
Tomēr subjektīvi nesaprotu, kāpēc vienkārši nevar akceptēt interpretāciju atšķirīgumu un nemēģināt pierādīt savas interpretācijas pareizību iepretī oponenta versijai. Varbūt salīdzinājums nav īsti adekvāts, tomēr man tas atgādina situāciju ar mūsdienu mākslas izstādēm. Tās apmeklējot, gana bieži ir situācijas, kad kādu objektu ierindoju kategorijā «šis nav priekš manis», kad man liekas, ka nu gan daiļradis pašmērķīgi provocē utt. Bet - kamēr šis daiļradis vai kritiķis neapgalvo, ka tieši tāda ir «māksla», ka, ja man tā neiet pie sirds, tas nozīmē, ka es no «mākslas» neko nesaprotu, objekts kā tāds mani nekaitina. Un es arī saprotu, ka tikpat labi man nav tiesību klaigāt - «vai tad tā ir māksla?!».
Kāpēc mēs gribam konfrontēt interpretācijas? Proti, pieņemtie grozījumi nozīmē, ka būs situācijas, kad skolēnam skolā paziņos, ka «viņa interpretācija», ko veidojusi šī skolēna ģimene, ģimenes kultūrvide, ir «nepareiza». Tas, manuprāt, ir tikpat nevajadzīgi, kā bērnam no kristīgas ģimenes skolā skaidrot, ka viņš (viņa tuvākie cilvēki) domā tumsonīgi utt. Ja ģimene un to pārstāvošais bērns uzskata par pareizu kādu pasaules uzskatu (kristīgu vai ateistisku, liberālu vai konservatīvu), ja vien viņi paši to nepasludina par vienīgo pareizo, kur ir problēma?