Aiz vārdiem
M.Gruzdovs programmiņā licis iedrukāt filozofa E.Solovjova citātu: «Parasti tiek uzskatīts, ka traģēdijai atbilstošais iekārtojums - tā ir nakts, tumsa, biedējoša noslēpumainība un spokainība. Patiesībā tumsa ir patvērums slepkavībai, nodevībai, gļēvulībai un sajukumam, bet noslēpumainība - vien melodrāmas lētais interjers. Traģēdija norisinās atklāti un gaišā dienas laikā. Traģēdijas krāsa ir baltā.» Tāda autora, kāds ir E.Hemingvejs, kontekstā nevar nepiekrist. Bet, runājot par izrādi, gan jāsaka - M.Gruzdovs šoreiz veicis «tumsas darbu».
Ja ar E.Hemingveja daiļradi pazīstami jau pirms šīs izrādes apmeklējuma, iespējams, izrāde precīzāk ļaus saprast slavenā prozaiķa stila specifiku. Tieši tāpēc, ka iestudējumā autora romāniem šķietami neatņemamā trūkst. E.Hemingvejs raksta melodrāmas, kas sava skaudruma dēļ pēc tādām neizskatās. Varbūt tās var saukt arī par XX gadsimta traģēdijām - lokālām, atsevišķus, nevis daudzus likteņus sadragājošām. Šausminošām nevis ar savu ārkārtējību, bet tieši otrādi - ierastību. Pārsteidzoši, bet M.Gruzdovam izdevies palaist garām pašu galveno romāna iezīmi - E.Hemingvejs neraksta ar vārdiem. Valoda ir nolietota, vārdi - klišejiski. To saprot autors, to saprot viņa varoņi. E.Hemingvejs raksta par un ar to, kas atrodas aiz vārdiem. Ar emocijām, kas jāslēpj pat no sevis, bailēs kļūt banālam, ar zemstrāvām. Ja to romānam atņem, paliek vien pliekans teksts. Paliek M.Gruzdova iestudējums.
Režisora roka un baloži
Grūti pateikt, kas pie iestudējuma traģēdijas vairāk vainīgs - režisors vai aktieri. Abu darbam raksturīgs amatierisms tādā pakāpē, kādu profesionālā teātrī nedrīkst atļauties pat vislielākā neveiksme. M.Gruzdova roka izrādē redzama tikai vienā vietā, un būtu labāk, ja tur tā nebūtu pieskārusies - «koncepciju» Piodžas tēlā cenšas iemiesot Olga Ostrovska. Viņai likts lēkāt pa skatuvi ar ūdeni saujās, tēlojot lietu, korsetē defilēt pa spēles telpu laikam prostitūtas tēlā utt. Loma izrādē ir gluži lieka, un simpātiskajai sievietei, kam vienīgajai izdodas saglabāt zināmu pašcieņu, pēc M.Gruzdova ieceres uz skatuves acīmredzot jāatrodas tāpēc, ka viņa spēlē vijoli. Bet spēlēt nelielajā pagraba telpā viņa spiesta virsū dārdošai fonogrammai, kas burtiski izgrūž A.Vivaldi, J.S.Baha, Dž.Rosīni un K.A.Debisī skaņdarbus. Domāju, meistari kapavietā nemierīgi grozās. Un ne tikai viņi. Katram, kas kaut nedaudz saskāries ar semiotiku, šīs pieredze spēj piebaidīt murgus. Var jautāt - kāda tam jēga? Kāda doma vadījusi režisoru šai kļūmīgajā solī? Bet var arī nejautāt, jo atbildi jau tāpat nesaņemsim.
Izrādē piedalās divi amatieri. No viņiem, protams, ir negodīgi prasīt izcilas lomas. Toties ir godīgi prasīt, lai režisors būtu apzinājies, ar ko strādā, un lai profesionālie aktieri darītu savu darbu. Diemžēl ne viens, ne otrs nav noticis. Andris Liseckis Rinaldi lomā «spēlē», respektīvi, dara tieši to, ko nekad un nevienam amatierim uz skatuves nevajadzētu darīt. Skatoties centīgā puiša deklamācijā, pārņem neērtības sajūta, drusku tā kā kauns viņa vietā. (Kaut kaunēties nevajadzētu ne skatītājam, ne A.Liseckim, bet gan režisoram, kurš viņu palicis zem sitiena.) Savukārt skatoties, kā deklamē Andris Bulis (Henrijs) un Vita Baļčunaite (Ketrīna), gan rodas spēcīgākas jūtas - niknums pret dekoratīvo runāšanu, ko skatītājam te grib iesmērēt par īstu mantu. Izrāde ir melu pārpilna, bet visu tomēr pārtrumpo divas epizodes - V.Baļčunaites varones nāves aina, kurā viņa saldi čiepst, un aina, kurā A.Buļa varonis lūdz Dievu. E.Hemingvejam tomēr ir ievērojama atšķirība starp to, ko varoņi saka un ko jūt. To izrāde ignorē.
Patiesi neticīgs cilvēks, kāds ir Henrijs, kas izmisīgi lūdz Dievu, ir tik spēcīgs tēls, ka, skatoties uz dekoratīvajām A.Buļa pozām un klausoties «skaistajās» intonācijās, pilnīgi pretēji notikuma šausmām, nudien, kļūst jautri. Ko citu? Raudāt? Lamāties? Paštīksmināšanās uz skatuves sasniedz tādu pakāpi, ka, domāju, izrādei netraucētu arī tas, ja skatītāji cits pēc cita zāli pamestu. To gan fiziski nav iespējams izdarīt, jo Teātra observatorijā kārtējo reizi trūkst gaisa, bet šoreiz augšējās rindās jāsargā arī galva no atsišanas pret prožektoriem. Atliek vērot, cik talantīgi niecīgo telpu iekārtojis Andris Freibergs. Pašmērķīgā, toties skaistā baložu projekcija ir mazs brīnums, kas vakaru padara vieglāk izciešamu.u