Lielās Eiropas valstu bankas, kas pārstāvētas Igaunijā, ir pārstāvētas arī Latvijā. Radniecīgs ir arī aizvien augošais uzsvars uz bezskaidras naudas norēķiniem. Savukārt atšķirīgs ir tas, ka Igaunijā nerezidentu apkalpošana notiek minimālā mērogā. Latvijas banku sektors sastāv no divām daļām - bankām, kas orientējas uz rezidentu apkalpošanu, un bankām, kas orientējas uz nerezidentu apkalpošanu -, bet Igaunijā nerezidentus apkalpojošais sektors ir ļoti mazs.
Ukrainas nemieru dēļ palaikam izskan pieņēmumi par naudu, kas bēg no reģiona austrumos no Latvijas un var ienākt tieši mūsu valstī esošajās bankās. Jūsuprāt, ar to saistās kādi riski?
Domāju, ka Latvijas banku sistēmā izveidoti pietiekami skaidri noteikumi sadarbībai ar klientiem, ir skaidri definētas prasības un ierobežojumi. Konkrēti DNB banka nestrādā ar nerezidentiem, līdz ar to mums pašiem nav nekādu īpašu pasākumu saistībā ar minēto situāciju.
Lai mazinātu jebkādus riskus, ES mērogā tiek runāts par vienotas eirozonas banku uzraudzības un vienota regulējuma nostiprināšanu. Kā tas varētu ietekmēt banku sektoru Latvijā?
Lēmums veidot vienotāku ES banku sistēmu vērtējams pozitīvi, jautājums ir tikai par realizāciju. Protams, gribētos saprast, kas reāli mainīsies pēc tam, kad būs ieviesta vienotā banku uzraudzība. Jau patlaban diezgan daudz resursu tiek tērēts dažādām atskaitēm, bet arī nākotnē pārraudzību gribētos saglabāt saprāta robežās.
Varam pieļaut, ka, sekmējot ES mērogā īstenotu stingrāku uzraudzību, no tādām situācijām kā Krājbankas krahs varētu izvairīties?
Jautājums - kas noved banku līdz tādai situācijai, kādā nonāca Krājbanka? Maz ticams, ka ierēdņi Briselē zinās labāk, kas notiek katrā ES dalībvalstī ar katru banku. Dalībvalstīm arī turpmāk daudzas finanšu sektorā notiekošās lietas būs jāsaprot pašām, un noteikti nesamazināsies vietējo finanšu sektora uzraugu darba apjoms. Turklāt, pēc ES patlaban izstrādātā mehānisma, Krājbanka nemaz nebūtu centralizēti uzraugāmo banku struktūrā. Arī turpmāk katrā ES dalībvalstī būs vietējā mērogā uzraugāmas bankas. Jāpiebilst, ka lielo banku uzraudzība jau tagad notiek pārrobežu līmenī, - DNB bankas gadījumā sadarbojas Norvēģijas un Latvijas banku sektora uzraugi.
Runājot vēl par Igauniju, tā pirmā Baltijā ieviesa eiro. Latvijas finanšu sektoru ir ietekmējis tas, ka mēs eiro ieviesām vēlāk?
Būtiski ir tas, ka Latvija pievienojās eirozonai, bet, kad tieši tas notika, nemaz nav tik svarīgi. Būšana eirozonā mūsu tirgu padara pievilcīgāku investoriem.
Vai jau redzat, ka Latvijas iestāšanās eirozonā sekmē investīciju ienākšanu?
To varam redzēt pēc tā, ka, izvērtējot kredītus, vairs nevērtējam valūtas risku. Iepriekš tas bija viens no būtiskākajiem faktoriem, kas visos finanšu aprēķinos bija jāņem vērā. Arī investori, kas ienāk tirgū, redz, ka viņiem šis risks tagad ir samazinājies. Patlaban nemieri Ukrainā radījuši zināmu piesardzību investoru vidū, bet, ja situācija Ukrainā normalizēsies, tad investīciju vide varētu būt samērā laba.
Banku konkurence Latvijā vērtējama kā asa?
Rezidentu sektorā banku konkurence ir pietiekami aktīva. Tas ir ļoti labi, un šajā situācijā ieguvējs ir klients.
Redzat, ka Latvijā būtu brīva niša vēl kādai bankai?
Bankai, kura grib strādāt rezidentu sektorā, vajadzīgs mērogs un vēriens, bet tp iegūt īsā laikā ir ļoti grūti. Patlaban varbūtība, ka Latvijā ienāk jauna banka un sāk daudzveidīgu privātpersonu apkalpošanu, nav liela.
Gan valsts pārvaldes, gan pašvaldību līmenī tiek diskutēts par banku pakalpojumu pieejamību reģionos. Viens viedoklis - vajadzētu bankas filiāli katrā mazā apdzīvotā vietā, otrs - cilvēkiem jāpierod pie bezskaidras naudas norēķiniem. Kā domājat jūs?
Svarīgi, lai ir sabalansēta pieeja, - jābūt bankas pārstāvniecībām reģionos, bet ar pievienoto vērtību. Mēs neplānojam filiāļu tīklu ārpus Rīgas ne samazināt, ne paplašināt, bet svarīga ir pievienotās vērtības radīšana. Norēķiniem vien bankas filiāle nav nepieciešama. Jau tagad 85-90% bankas klientu neizmanto filiāles ikdienas finanšu operācijām, un domāju, ka bezskaidras naudas lietotāju skaits pieaugs. Tomēr filiāles ir nepieciešamas nopietnai finanšu plānošanai, savukārt bankas piedāvātie produkti, kas ar to saistīti, klientiem vajadzīgi reizi vienā vai divos gados.
Daudz runāts par to, ka laukos trūkst bankomātu.
Nomaļās Latvijas vietās jāizvērtē alternatīvas, jo pie katras lauku mājas nodrošināt bankomātu nav reāli, bet ir citi risinājumi - piemēram, naudu var izņemt pie tirgotājiem, Latvijas pasts arī varētu būt labs risinājums. Situācija jāizvērtē katrā konkrētajā vietā individuāli. Ziemeļvalstīs vispār bankomātu skaits ir mazs, tur plaši izmanto maksājumu kartes, arī veikalos. Maksājumu kartes, protams, ir ļoti labs risinājums - ne pircējiem jānēsā līdzi apjomīgas summas, ne veikalniekiem jādomā, kur darba dienas beigās likt skaidro naudu.
Piekrītat, ka līdz ar eiro ieviešanu Latvijas iedzīvotāji vairāk izmanto tieši bezskaidras naudas norēķinus?
Jā, noteikti. Tika prognozēts, ka liela daļa iedzīvotāju izmantos bezskaidras naudas norēķinus pārejas periodā no latiem uz eiro. Bet izrādās, ka daudzi, kuri tobrīd to sāka darīt, tagad turpina.
Kas jūs pārsteidza eiro ieviešanas gaitā?
Bijām gatavojušies uz daudz lielāku klientu pieplūdumu un daudz apjomīgāku, saspringtāku darbu. Bijām pārsteigti, cik savlaicīgi cilvēki sakārtoja visus ar eiro ieviešanu saistītos jautājumus un cik viegli eiro ieviešanas process noritēja.
Igaunijā eiro ieviešanas periodā gāja grūtāk?
Jā, un pat nevaru nosaukt konkrētu iemeslu, kāpēc tā. Iespējams, Latvijā cilvēki individuāli pieņēma pareizos lēmumus, tāpēc kopumā risinājumi pārejai uz eiro bija daudz veiksmīgāki.
Pērn toreizējais ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts vairākkārt norādīja uz ātro kredītu burbuļa risku - iespējams, velkot paralēles ar nekustamo īpašumu burbuli pirms krīzes. Jūsuprāt, ātro kredītu devēji ir banku konkurenti?
Tiešā veidā nē, jo, vērtējot gan pēc kredītu summām, gan pēc kredītu prasībām, mēs darbojamies dažādos sektoros. Mani gan uztrauc cita lieta - tas, ka ļoti bieži cilvēki, sākot aizņemties naudu ātro kredītu kompānijās, sabojā savu kredītvēsturi un viņu iespējas turpmāk iegūt aizdevumu samazinās. Ekstremālos gadījumos cilvēki pat aizbrauc strādāt uz ārvalstīm tieši tāpēc, ka jāatdod ātrais kredīts.
Kāpēc cilvēks pēc kredīta nenāk uz banku?
Man bija saruna ar vienu no politiķiem, kurš man jautāja: «Bet kur lai, piemēram, fizkultūras skolotājs paņem kredītu, ja jānomaksā parādi par dzīvokli?» Tomēr lēmums aizņemties naudu, lai nomaksātu citus parādus, nav risinājums. Tas, par ko jāuztraucas, ir tieši šāda veida aizņemšanās, kas nevis atrisina parādu problēmu, bet veido atkal jaunu parādu. Tie kredītņēmēji, kuriem finansiālā situācija ļauj aizņemties, var izmantot to, ka patlaban bankās noteikumi ir pietiekami labi kredītņēmējiem, piemēram, ir pieejami gan patēriņa kredīti, gan kredītkartes. Daudzi cilvēki gan meklē aizņemšanās iespējas tad, kad viņus situācija uz to piespiež, un tas ir saprotami. Tomēr, ja tas rada aizņemšanos ar ļoti lielu procentu likmi, cilvēks pēc gada jau būs parādā divreiz lielāku summu un segt savas saistības kļūs aizvien grūtāk.
Katram var gadīties situācija, kad neplānoti un ātri vajag lielāku naudas summu. Kā viens no argumentiem, kāpēc cilvēki izvēlas nebanku kredītdevējus, tiek minēts, ka bankā ir daudz ilgāka kredīta noformēšanas procedūra. Cik ātri var saņemt aizdevumu bankā?
Ja ir laba kredītvēsture un stabili ienākumi, tad dažu dienu laikā. Maldīgs ir pieņēmums, ka bankā grūti saņemt kredītu. Ja cilvēkam ir oficiāli ienākumi, ienākumu līmenis ir atbilstošs prasītā kredīta apjomam un nav negatīva kredītvēsture, saņemt kredītu nav sarežģīti. Patlaban daudzi nemaz neapzinās savas iespējas aizņemties.
Jūsu pārstāvētajai bankai ir savs melnais saraksts - privātpersonas un juridiskās personas, kurām kredītu noteikti nepiešķirtu?
Man nepatīk apzīmējums «melnais saraksts», bet bankai, protams, ir parādnieku saraksts, jebkura kredīta piešķiršana nozīmē arī ielūkošanos kredītreģistrā. Ja informācija ir negatīva, tas ļoti apgrūtina kredīta piešķiršanu.
To informāciju, kas redzama kredītreģistrā, vērtējat kā pietiekamu?
Nē, pie informācijas apkopojuma noteikti vajadzētu piestrādāt. Piemēram, Igaunijā atšķirībā no Latvijas jau darbojas Kredītbirojs, kas dod daudz plašāku informāciju par kredīta prasītāju, līdz ar to lēmums par kredītu var būt daudz ātrāks. Kredītbirojs arī Latvijā sakārtos un padarīs caurspīdīgāku situāciju aizdevumu tirgū. Latvijā noteikti jāuzlabo informācijas aprite, un ieguvēji būs apzinīgie kredītņēmēji, jo lēmums par kredītu piešķiršanu būs ātrs un saprotams, bet kredīta cena būs izdevīgāka, jo labie klienti varēs pierādīt, ka viņiem ar finanšu saistībām viss kārtībā.
Kredītreģistrā redzat aizņēmuma prasītāja saistības citās bankās?
Redzam saistības kopumā, bet nezinām, kurā bankā.
To, ir vai nav neatdoti ātrie kredīti, arī var uzzināt?
Tas atkarīgs no tā, pie kāda aizdevēja cilvēks ir ātro kredītu noformējis.
Nodokļu parādus redzat?
Nē, šādas sasaistes ar valsts iestāžu informācijas sistēmām nav.
Vai Latvijas iedzīvotāji kopumā ir apzinīgi kredītmaksātāji?
Domāju, ka jā, bet ir izņēmumi. Latvijas situācija ekonomiskās krīzes ietekmē bija unikāla, ņemot vērā milzīgo kopprodukta apmēra kritumu, un noteikti nevajadzētu salīdzināt Latviju ar citām valstīm, kur kopprodukts samazinājās daudz mazākā mērā. Daudzi banku klienti nevarēja pildīt finansiālās saistības nevis tāpēc, ka bija neapzinīgi, bet vienkārši tāpēc, ka nonāca finansiāli saspringtā situācijā.
Piekrītat, ka pirmskrīzes gados bankas pārrēķinājās, pārāk brīvi dodot kredītus? Vai arī krīzes mērogus prognozēt nevarēja?
Krīzi prognozēt var. Bija manāms, ka mēs Latvijā pamazām virzījāmies no ekonomikas pārkaršanas uz krīzi. Jāatceras, ka pēc Latvijas iestāšanās ES mūsu valstī uz ļoti daudzām lietām sāka skatīties pārāk pozitīvi. Latvija noteikti nebija pelnījusi savu krīzi piedzīvot vienlaikus ar globālo finanšu krīzi. Tas, ka mūsu valstij vienā un tajā pašā laikā būs jātiek galā ar tām abām, ekonomikas analītiķu aprēķinos tiešām nebija paredzēts. Milzīgais kopprodukta samazinājums - par aptuveni 18% - bija divu vienlaicīgu krīžu salikums. Turpmāk rūpīgāk jāizvērtē kredītņēmēja maksātspēja ilgtermiņā un jāraugās uz ienākumu stabilitāti. Tomēr tas, kā mēs Latvijā krīzes situāciju pārvarējām, pierādīja, ka spējam pietiekami ātri risināt problēmas.
Latvijas uzņēmēji bieži teic, ka banku attieksme pret viņiem kā pret klientiem mainījusies, - senāk bankas bijušas vairāk ieinteresētas sadarbībā. Jūsuprāt, tā ir subjektīva žēlošanās vai izmaiņas banku attieksmē pret uzņēmējiem?
Es domāju, ka cilvēki visvairāk šo sajūtu rod saistībā ar noguldījumu procentu likmju apmēriem. XX gs. 90. gados saprotamas procentu likmes bija 5-10%, bet šobrīd mēs runājam par procentu likmēm īstermiņa depozītiem līdz 1%. Skaidrojums tam, kāpēc mainījušās procentu likmes, meklējams makroekonomikas līmenī, nevis banku attieksmē.
Kāda patlaban ir nostāja attiecībā uz atbalstu uzņēmējiem? Kreditējat?
Banka labprāt kreditē gan fiziskas, gan juridiskas personas, par kurām skaidrs, ka tās spēs kredītu atdot. Savukārt uzņēmējdarbības iesākšanai ir vajadzīgs sākotnējais kapitāls, bet bankas kredīts pēc būtības nav un nevar būt biznesa starta kapitāls. Biznesa iesācējus, visticamāk, mēs nekreditēsim, bet, ja pie mums atnāk uzņēmējs, kuram ir stabila ražošana un ir saprotams, kā bizness attīstīsies, būsim priecīgi viņu kreditēt. Ja ir tikai biznesa plāns un ideja, tad bankas pārstāvju ieteikums būs meklēt biznesa sākuma kapitālu. Pēdējo 7-10 gadu pieredze Latvijas sabiedrībai mācījusi, ka ir svarīgi būt pragmatiskiem. Mēs esam piedzīvojuši divas galējības: pirmskrīzes gados visur - politiķu vidū, finanšu sektorā, uzņēmēju lēmumos, arī sabiedrībā kopumā - valdīja ļoti liels optimisms, pēc tam krīzes periodā visi bija noskaņoti ļoti pesimistiski. Nu pienācis laiks domāt racionāli un saprast, ko varam paveikt un ko īstenot nav iespējams.