Sprīdītis, Alvas zaldātiņš, Šmule-mule, Sīpoliņa piedzīvojumi, Kurts šmorē, lai atpūtinātu galvu, Vistiņa raibīte, Čipolīno un citas izrādes pirmskolas un sākumskolas vecuma bērniem bez maksas var noskatīties no 19. līdz 26. oktobrim dažādās Rīgas skolās. Tas viss, pateicoties Rīgas Skolēnu pils teātra Zīļuks jau otro gadu pēc kārtas rīkotajam bērnu izrāžu festivālam Umurkumurs, kurā arī izrāžu veidotāji un aktieri ir bērni un jaunieši. Sīkāk ar izrāžu kalendāru un festivāla programmu var iepazīties www.rsp.lv vai www.facebook.com/teatrisziluks.
Teātra Zīļuks režisore un arīdzan festivāla Umurkumurs mākslinieciskā vadītāja Laura Paegle uz izrādēm aicina gan bērnus, gan viņu vecākus. Piemēram, Zīļuks rādīs vairākas lugas, viena no tām ir latviešu klasika - Annas Brigaderes luga Sprīdītis.
Sprīdītis aiziet no mājām! Ko viņš gribēja svešumā? Jā, dabūt princesi! Bet vēlāk viņš no spožuma atsakās. Kāpēc? Tie visi ir būtiski jautājumi, uz kuriem atbildes pēc izrādes ir jāmeklē bērniem kopā ar vecākiem, uzskata L. Paegle. «Vecākiem ir svarīgi likt bērniem aizdomāties ne tikai par virspusēji vizuālo un ārišķīgo uz skatuves, bet arī par dziļākām vērtībām,» stāsta teātra Zīļuks kūrētāja. Viņa zina teikt, ka savulaik lielā latviešu aktrise Emīlija Bērziņa lugas eksemplārā ierakstījusi: «Sprīdītis - Lāčplēsis bērnībā.» Savukārt Eduards Smiļģis, gatavojot izrādi Dailes teātrī, teicis tā: «Sprīdītis ir mūsu pašu tautas dvēsele.» «Tās ir pamatvērtības, ar kurām būtu jāizaug katram bērnam,» ir pārliecināta L. Paegle.
Režisore atzīst, ka, strādājot jauniešu teātra žūrijā un skatoties skolēnu un bērnu teātra izrādes, secinājusi, ka nereti arī jaunākā vecuma bērnu teātra sniegums ir labs un vērā ņemams. Bieži esot tā, ka vecāko klašu audzēkņi iestudē izrādi, kas ir domāta ne tikai jauniešu auditorijai, bet arī pašiem mazākajiem. Un, lai arī Latvijas profesionālie teātri bērnu izrādes iestudē, bet, jāatzīst, samērā maz, «mēs mudinām bērnus spēlēt bērniem». Lai izrāde izdotos, teātra pulciņa vadītājam nereti ir jāpieliek pūles, lai šīs izrādes būtu skatāmas, jo ar bērniem ir grūtāk strādāt nekā ar pieaugušajiem. «Ja pūļu rezultāts ir izdevies, gribas izrādes apkopot un rādīt festivālā ne tikai savā skolā, bet arī plašākam skatītāju lokam. Umurkumurs ir teātra stabs, kurā mazie cenšas uzrāpties,» L. Paegle saka.
Umurkumura festivāla izrādes tiek veidotas spraigas, krāšņas, un tās nav pārāk garas - piemērotas mazā skatītāja nenoturīgajai uztverei. «Kopumā bērni ir cītīgi vērotāji. Gadās, ka kāds paskraida zāles priekšā, bet tas netraucē. Svarīgi, lai vecāks īstajā brīdi resgali noķer.»