Pastāstiet, lūdzu, kāpēc tika iecerēta sērija Latvijas mākslas klasika?
Sērija sākotnēji bija domāta kā iespēja piedāvāt koncentrētu, izsmeļošu un ļoti vizuāli saprotamu informāciju par mūsu māksliniekiem - klasiķiem. Mēs uzskatījām - kā klasika aiziet arī viss XX gadsimts, līdz pašām beigām. Loģiski, ka sākums bija galīgie vecmeistari - Rozentāls, Purvītis, Valters. Tālāk, protams, klasiskā modernisma meistari. Paralēli ir meklētas iespējas, lai šī sērija nebūtu vienpusīga, bet lai tajā parādītos viss mūsu mākslas spektrs. Līdz ar to - līdzās ir Irbīte, Tilbergs, kurš modernistus nemīlēja nemaz. Tagad nāks Rihards Zariņš, ar kuru Tilbergs roku rokā pret viņiem cīnījās. Mākslas pasaulē viņi visi ir kopā. Visi veido vidi, pēc kuras šodien jūtam un redzam, ka pamats mūsu kultūrai ir izveidots ļoti pamatīgs. Protams, pienāca arī laiks Borisam Bērziņam. Drīzumā būs izdevums arī par Baltaru kā atsevišķu parādību. Mēs nenorobežojamies viena meistara robežās, bet domājam arī par grupām, parādībām, kurām varētu veltīt Klasikas sēriju. Tie ir domāti kā absolūti demokrātiski izdevumi, tajā pašā laikā - arī ļoti ietilpīgi. Fotogrāfiju un darbu atlase ir tāda, lai pilnībā rastos priekšstats par mākslinieku. Man vispār ir «klikšķis» uz fotogrāfijām, dokumentālo daļu, bet tas tomēr ir svarīgi, lai mākslinieks atnāk pie jums, pie manis ar visu savu laiku. Tā faktūrai ir savs nospiedums.
2003. gadā Neputnā jums sadarbībā ar Juri Petraškeviču iznāca arī daudz lielāka formāta Borisa Bērziņa mākslai veltīts izdevums. Ar ko atšķiras Latvijas mākslas klasikas jaunā grāmata? Ko autoram nozīmē izveidot šādu koncentrātu?
Tas nozīmē izdomāt un saprast, kas ir svarīgākais, kas ir jāpasaka. Bērziņš ir neizsmeļams. Par viņu var rakstīt visos virzienos, atsevišķi pa tēmām un - kopumā. Skaidri zinu, ka nākamo gribu uztaisīt kārtīgu Bērziņa zīmējumu albumu.
Tas būtu brīnišķīgi, man tā patīk viņa zīmējumi ar zilo lodīšu pildspalvu! Vai var teikt, ka Boriss Bērziņš ir neatkarīgākais latviešu mākslinieks?
Interesanti formulēts.
Viņš liekas tik ļoti pats. Savos pārspiedumos par mākslu - neviena sveša vārda, nevienas līdz galam neizdomātas domas.
Es ar lielu prieku tam pievienojos. Borisu Bērziņu tiešām varētu nosaukt par pašu neatkarīgāko. Katrā ziņā - es gribētu teikt, ka viņš ir pats, pats talantīgākais. Ne jau velti viņš pats kaut kad teica, ka nav lielāka izdzinēja un vagara kā talants.
Bērziņš ir teicis, ka talants ir neērts.
Jā. Ja talants tevi dzen, tad tas arī neļauj darīt to, kas neatbilst tavam talantam. Neļauj pazemoties. Neļauj darīt falšas lietas. Neatkarība un talants, manprāt, ir ļoti sasaistītas lietas, un Borisā Bērziņā tās neapšaubāmi ir. Nevajag aizmirst arī, ka viņa vecāmamma bija vecticībniece. Un vecticībnieki bija tie, kas nepiekrita, palika pie sava. Es domāju, ka šis vecticībnieku piesitiens viņa iekšējā uzstādījumā arī nospēlēja savu lomu.
Cik saprotu, viņam ir izdevies iziet cauri padomju laikiem bez kādiem redzamiem kompromisiem?
Absolūti. Es grāmatā rādu arī brīžus, kad viņš ir gājis pasūtījumu virzienā. Bet tur viņš ir spēris tik maz soļu! Uzreiz sapratis, ka tas vienkārši nav viņam. Mūsu pirmā intervija bija ārkārtīgi sen - 1983. vai 1985. gadā. Viņš pateica daudzas būtiskas lietas, kuras es esmu gatava nemitīgi atkal izcelt ārā un atgādināt. Bērziņš pateica: «Tu domā, ka pie cita hercoga tu būsi lielāks mākslinieks?» Vai nu tu esi, vai - neesi mākslinieks. Viens vai otrs hercogs tavu talantu nepadara ne lielāku, ne mazāku. Jautājums, cik tu ej pavadā. Viņa neatkarība bija nepārprotama. Riebīgs raksturs (smejas).
Kā Boriss Bērziņš uztvēra intervijas? Viņam patika sarunāties un stāstīt?
No sākuma tā bija, kā bija. Mani ļoti sabiedēja - teica, ka kādu viņš esot izmetis ārā pa durvīm un gandrīz nolidinājis pa kāpnēm. Pirmajā reizē aizgāju trīcēdama. Bet kaut kas notika... Varbūt arī bija pienācis laiks. Tā bija viņa 50. jubileja, laiks pēc otras lielās personālizstādes. Laikam viņam patika, kā tas tika veikts, un mēs savstarpēji labprātīgi un ar prieku sarunas turpinājām.