Patlaban droši var teikt, ka nu jau gan ir sākušās pirmsvēlēšanu aktivitātes, ko daži sauc par kampaņu, bet citi nesauc nekā, jo nepievērš tam uzmanību. Protams, ka tamlīdzīgi pasākumi nav nekas jauns, sevišķi tiem ļaudīm, kam ir sanācis vairākkārt šīs aktivitātes vērot un piedzīvot kulmināciju, pašiem aktīvi piedaloties valsts politikas veidošanā. Tie citi, kas vēlēt neiet, faktiski neseko līdzi esošo un topošo politiķu aktivitātēm. Tiem vienalga un tāpēc par viņiem nav vērts runāt.
Taču tiem, pilsoniski aktīvajiem, tiem šogad atkal ir, par ko padomāt. Par vēžiem un kulēm, par pilnajiem vadžiem un nogrieztiem riecieniem, tāpat kā par bedru rakšanu citiem, kurās paši iekrīt. Tiešām aina šogad, šķiet, atšķiras ar kaut kādu dīvainu, sirreālu redzamo rīcību, kad apvienojas nesen konfliktējošie (kas varbūt labi, jo liecina par kompromisa izpratni), kad kāds apliecina teiciena «nekad nesaki nekad» dziļo jēgu, jo kārtējo reizi atgriezies, kaut apgalvoja, ka nekad. Sarosījies arī dažs labs, kas, ieguvis mantu un zināmu slavu, tagad tīko pasildīties varas saulītē, jo saprot ceturtās varas iluzorismu.
Toties šogad daudz mērenāk kā sēnes sausā laikā veidojas jaunpartijas, nojaušot, ka vienalga nav vērts, daudziem atceroties savulaik TV redzēto, kad pie apaļa galda sēdēja vesela kompānija šo partiju līderu un visi kā viens pļāpāja, ko darīs, kad būs iekļuvuši (!) Saeimā.
Tātad nu jau ir sācies, līdzīgi kā teica dzērājs, kas steidzīgi lūdza ieliet, saucot: kamēr vēl nav sācies, pēcāk noteica: nu jau sākas (pēc bārmeņa aicinājuma samaksāt par patērēto). Ir sācies, un mums visiem derētu no bijušajiem tieši tāpat pieprasīt atskaiti, piedzenot no atbildīgajiem samaksu par zaudējumiem, ko šie atbildīgie pieļāva, ignorējot vairuma neizpratni. Kā slikts gans ir atbildīgs, kad ganāmpulks nokļūst nelaimē, iegāžoties aizā, vadonim laikus nenovirzot baru no bīstamās takas.
Tomēr, ja saimnieks no gana var prasīt zaudējumu piedziņu, mūsu situācijā, kad vienlaikus esam ganāmpulks un faktiskie saimnieki, tas vienkārši nav iespējams. Vienkārši jādara vēl vienkāršāk, atceroties Jakovļeva teikto Gorbačovam, ka dzīve nav vis tik vienkārša, kā šis domā, jo tā ir daudz vienkāršāka. Tieši tā, vēl vienkāršāk, jo mums nav ne līdzekļu, ne laika un ar pacietību arī tā švakāk, lai katru sauktu pie atbilstošas atbildības.
Mums nākas šo problēmu risināt, ņemot talkā vilku pasu blankas un katrā ierakstot atbilstošu vārdu, uzvārdu un personas kodu, tās izsniegt «uz rokas» katram pretendentam, tā atbrīvojot šos puišus un meitas uz visiem laikiem no kārdinājuma, kas tik daudzus ir samaitājis un maitā vēl joprojām. Turklāt nav diez ko racionāli piņķerēties, katru izvērtējot individuāli, jo bijušie, arī tie šķietami «labie», faktiski neko nav spējuši vai gribējuši darīt citādāk kā visa kompānija, savu rīcību ierobežojot ar tukšiem iebildumiem, dažkārt klaigāšanu. To, ņemot vērā, ka nav ko gaidīt, ka viņi paši iesniegs atlūgumu, nav nemaz tik sarežģīti izdarīt, jo gan jau pastāvēs iespēja katru, jau bijušo, vienkārši izsvītrot, kā dažkārt jau ir sanācis ar dažu labu sevišķi nepopulāru. Un tad būs patīkami paraudzīties uz jauniem vēžiem tajā pašā kulītē, bet, iespējams, tie svaigie spēki vismaz mēģinās kaut ko darīt citādāk. Varbūt runas no tribīnes atšķirsies ar svaigiem tekstiem apnikušo banalitāšu vietā.
Sandris Romanovskis