Par politiku nerunāt!
«Man tur nekas nepatika,» neiecietība ieskanas Vizmas balsī, kad viņa sūkstas par savu iniciatīvu sākt darboties kādā Rīgas senioru organizācijā. «Pārējie dalībnieki viens otru pazīst, viņiem tur savas sarunas - smejas, joko, un es jūtos neiederīga,» turpina Vizma. Taujāta, cik atvērta, aktīva pati bijusi pirmajās tikšanās reizēs, pensijas vecuma dāma kaprīzi attrauc, ka viņai nav pievērsta atbilstoša uzmanība. Piedāvāts izvēlēties, kurā interešu grupā vēlētos darboties, bet viņa gribot diskutēt par norisēm sabiedrībā. Ne rokdarbi, ne vingrošana neinteresējot. «Galu galā - kur citur tad pensionāram apspriest dzīves negācijas?» nolūkus necenšas noslēpt Vizmas kundze.
Līdzīgas pretenzijas ir arī Natālijai: «Mani kaitina pensionāri, kuri propagandē būt dzīvespriecīgiem, smaidīgiem. Esmu apmeklējusi visas dzīvesvietai tuvākās organizācijas, un man ir kauns par šiem senioriem!» Kad sīkāk iztaujāju, ko gan tādu šie seniori dara, ka izpelnījušies nosodījumu, kundze nopietni pavēsta: «Dejo līnijdejas! Iedomājieties, mūsu vecumā! Un kā viņas izskatās, saģērbušās tajās drēbēs...» Arguments, ka šīm kundzēm dejošana varētu sagādāt lielāku prieku nekā negatīvo emociju kultivēšana, uz Natālijas pārliecību iespaidu neatstāj.
«Mēs savā biedrībā strīdos par politiku neielaižamies. Es neļauju par to runāt! Jo tā visātrāk rodas uzskatu sadursmes, visādi strīdi. Mums strīdu nav, un tā ir vieglāk,» savukārt uzskata Kandavas pensionāru biedrības pārstāve Vera Lauva. Dažkārt gan iejusties jaunā organizācijā traucējot kautrīgums. «Ja pie mums atnāk kāds jauns cilvēks, uzreiz viņu uzņemam kā savējo, cenšamies izturēties tā, lai nav neērtības sajūtas. Aicinām arī līdzi ekskursijās - tās vieno cilvēkus,» ir pārliecināta Vera Lauva.
Dusmīgs kā ezītis
Latvijas Sieviešu invalīdu asociācija Aspazija darbojas jau 15 gadu. «Sākumā arī mums gāja visādi, bet tagad katra jaunā dalībniece mūsu biedrībā iekļaujas. Nenāk tikai tās sievietes, kas vairs fiziski nespēj līdz mums nokļūt,» stāsta Aspazijas vadītāja Ilze Laine. Iekļauties Aspazijas norisēs palīdzot rūpīgi izstrādātais nodarbību plāns katrai dienai un arīdzan iespēja apmeklēt psihoterapeita vadītu atbalsta grupu. «Katrs jaunais cilvēks, kas atnāk, vispirms apmeklē atbalsta grupu, kur ļoti labi veidojas tieši pirmais kontakts ar pārējiem, kur iespējams pārrunāt individuālas problēmas. Tad jau katrs pievēršas savai interešu grupai. Galvenais sākumā - pārkāpt pāri savam atturības slieksnim,» uzskata Ilze Laine, norādot, ka viens no veiksmīgas iejušanās priekšnoteikumiem senioru organizācijā ir tur valdošā cilvēcība un pretimnākšana. «Kādreiz cilvēks atnāk, un viņam šķiet - dzīve viņam pāri nodarījusi un visa pasaule tieši pār viņu ir sagruvusi. Dažreiz nāk dusmīgs kā tāds ezītis ar aizsargbruņām - pret visu noskaņots. Bet tad viņš sāk nākt, atsilst un iekļaujas, tad jau šīs sajūtas pāriet. Taču viss notiek pakāpeniski, tas nav vienas dienas darbs,» novērojusi Aspazijas vadītāja, piebilstot - arī pašam ir jābūt gribai iekļauties jaunā organizācijā.
Sedz virsū kā deķi
Dienas centra Ābeļzars vecākā sociālā darbiniece psiholoģe Inese Sūniņa ievērojusi -nereti atnāk seniors, gudrs, pieaudzis cilvēks ar savu pasaules uzskatu, bet viņš to visiem sedz virsū kā deķi, burtiski nospiežot pārējos. «Viens ar dzeju, otrs ar reliģiju, trešais ar politiku, vēl kāds ar negatīvo attieksmi pret sabiedriskajām norisēm. Vienkārši atnāk un uzgāž - gribas teikt: samazgas... Tie, kuri ir nobrieduši, savā pasaules uzskatā zinoši un elastīgi, tā nedara,» novērojusi psiholoģe. Tā parasti izturoties cilvēki, kas pieķērušies savā dzīvē kam jaunam. Tas esot gluži kā pirmkursnieka sindroms studentiem - nupat kaut ko iemācījies, nu metas pamācīt pārējos. «Ja ir runa par reliģiju, tad reti šādi izturas kristieši ar pieredzi, drīzāk jauno reliģisko virzienu pārstāvji iesācēji. Visus aģitē, māca, un tas tik ļoti kaitina pārējos! Parasti šādus cilvēkus nepieņem,» novērojusi Inese Sūniņa.
Taujāta, kā tad vislabāk iekļauties jaunā vidē, lai komunikācija un emocijas iegultu pozitīvā gultnē, psiholoģe atbild - ir jāievēro vienkāršas dzīves patiesības. «Cilvēks, kuram ir pašcieņa, ciena arī citus cilvēkus. Un, ja ciena citus, tad arī cenšas sadarboties. Nevis izpatikt, bet pielāgoties. Jābūt vērīgam - jāraugās, kā citi izturas. Jābūt laipnam. Vienkārši jānāk ar savu gaišu pienesumu, apkopojot to labāko, kas pašam piemīt. Un katrā cilvēkā ir kaut kas gaišs,» uzsver Inese Sūniņa.
Personisko uzskatu un attieksmes agresīva paušana jaunā vidē, visticamāk, nevainagosies ar draudzīgām attiecībām.
Ar pacietību un iecietību
«Ienākot kā svešiniekam jebkurā organizācijā, der pavērot, novērtēt vidi un piedāvāt no sevis to, kas konkrētajā vidē iederētos vislabāk. Jo cilvēki ir dažādi, izpausmes un intereses daudzveidīgas un ne katra no tām ir piemērota jebkurā situācijā,» novērojusi psiholoģe.
Ja pirmajā otrajā reizē uzreiz neizdodas atrast domubiedrus, tam nevajadzētu būt šķērslim. «Ne vienmēr uzreiz var izvērtēt visas lietas, kas notiek. Ja tā ir jau gatava vide, nav iespējams pēkšņi tajā ieiet un saprast visu uzreiz,» norāda sociālā darbiniece. Adaptācijas laiks katram ir individuāls. Tāpat kā vasaru gaidām un pie karstuma pierodam pamazām, ziemā pie sala pierodam pamazām, tāpat arī pamazām varam pierast pie jauna kolektīva. Lai sadarbība būtu veiksmīga, bez tādām īpašībām kā pacietība un iecietība neiztikt.
Vēl būtiski ievērot noteikumus, kas jau pastāv organizācijā. «Ja ar laiku ir vēlēšanās ieviest ko jaunu un savu, to var piedāvāt neuzbāzīgi, bez agresijas, turklāt pajautājot, ko par to domā citi,» iesaka psiholoģe. Ar līdzcilvēku viedokli, vajadzībām un noskaņojumu ir jārēķinās! «Kāds atnāk un saka: «Tagad būsim priecīgi!» Bet kādam citam tajā dienā ir bēdīgi objektīvu iemeslu dēļ, tāpēc nevar likt priecāties visiem. Tāpat, ja kādam ir skumjas, visiem nav jākrīt ap viņu melnā čupā un jābēdājas. Smalkjūtība, respektējot citu cilvēku jūtas un vajadzības, arī ir būtiska labai sadarbībai,» uzskata I. Sūniņa.