Valsts dienvidos pirms vēlēšanām dāsni izkaisītās skrejlapās Taliban solīja nogriezt ausis un degunu ikvienam, kas uzdrošināsies doties balsot. Un vismaz divos gadījumos islāma kaujinieki ir izpildījuši arī piedraudējumu nocirst pirkstus tiem, kuriem tie būs nokrāsoti ar nenomazgājamu tinti - tos iezīmēja vēlēšanu iecirkņos, lai novērstu iespēju balsot vairākkārt. Talibi mēģinājuši pildīt arī draudus apšaudīt un spridzināt vēlēšanu iecirkņus - uzbrukumos vēlēšanu dienā nogalināti vismaz 30 cilvēki.
Vai puse no 17 miljoniem reģistrēto vēlētāju, kuri tomēr riskēja piedalīties vēlēšanās, par spīti šiem draudiem, ir maz vai daudz?
Šīs bija tikai otrās prezidenta vēlēšanas Afganistānas vēsturē. Pirmās 2004.gadā notika ANO vadībā. Tajās pārliecinoši uzvarēja Hamīds Karzajī, kam īpašā ANO konferencē bija uzticēti valsts pagaidu vadītāja pienākumi pēc Taliban režīma gāšanas 2001.gada rudenī. Šīs bija pirmās vēlēšanas, kuras rīkoja Afganistānas valdība, kuras bruņotie spēki un policija rūpējās arī par vēlēšanu norises drošību. Valstī dislocētie ārvalstu spēki - vairāk nekā 100 tūkstošu militārpersonu, kuru sastāvā ir arī apmēram 170 Latvijas karavīru, - galvenoties sargāja apdzīvoto vietu perimetrus.
Starptautiskie novērotāji ziņo par vēlēšanu brīvas norises pārkāpumiem arī no kandidātu un viņu atbalstītāju puses, izskan pārmetumi par manipulēšanu ar balsu skaitīšanu, par viltotiem biļeteniem. Pašreizējam prezidentam pārmet koruptīvus darījumus ar cilšu vecākiem un kaujinieku grupējumu vadoņiem, lai nodrošinātu sev atbalstu. Vēlēšanu dienā valdība ieviesa cenzūru, aizliegdama ziņot par vardarbīgiem incidentiem.
Tomēr drīz pēc balsošanas beigām ANO, Eiropas Savienības, NATO un ASV pārstāvji atzina, ka vēlēšanas ir bijušas sekmīgas.
Sekmīgu vēlēšanu kritēriji Afganistānā pašlaik vēl atšķiras no demokrātiskās valstīs pieņemtajiem. Nav pamata cerēt drīz ieviest Rietumu parauga demokrātiju valstī, kurai nav gandrīz nekādu demokrātijas tradīciju, toties ir simtiem etnisko grupu, desmitiem valodu, korupcijas caurausti politiskie klani, miljardu dolāru vērts narkotiku bizness un vairākums lauku apvidu iedzīvotāju ir lasīt un rakstīt nepratēji.
Tāpēc galvenais starptautiskās sabiedrības iesaistīšanās mērķis ir politiskā stabilitāte, ko ilgtermiņā nevar panākt ar militāro klātbūtni vien. Ārzemju karaspēks pašlaik kompensē valsts varas autoritātes un līdz ar to drošības deficītu, it īpaši valsts dienvidos, kur talibu ietekme ir sevišķi stipra. Taču ilgtermiņā stabilitāti var nodrošināt tikai valdība, kura bauda vairākuma iedzīvotāju uzticēšanos, kontrolē lielāko daļu valsts teritorijas un spēj nepieļaut radikālu islāmistu atgriešanos pie varas, kas atkal padarītu Afganistānu par starptautisku teroristu bāzi un destabilizētu visu jau tāpat nedrošo reģionu - pirmām kārtām kaimiņvalstis Pakistānu un Irāku -, un pastiprinātu Irānas teokrātiskā režīma ietekmi.
Vēlēšanas, kuras vairākums afgāņu atbalsta, ir vienīgais veids, kā panākt, lai tie atzīst par leģitīmu un atbalsta valsts valdību, lai arī kurš uzvarētu vēlēšanās. Tāpēc atšķirībā no pašu afgāņu izvēles, kuriem tā bija starp daudziem kandidātiem (bija pieteicies 41, desmit no viņiem savas kandidatūras atsauca par labu citiem), raugoties no starptautiskās drošības viedokļa, izvēle bija - vai nu vēlēšanas notiek, vai nu nenotiek. Proti - vai nu Afganistāna var kļūt par stabilu valsti, vai nu var ieslīgt atpakaļ teroristu un bandītu grupējumu anarhijā. Kā parādīja teroristu uzbrukums Amerikai 2001.gada 11.septembrī, kurā viņi nogalināja vairāk nekā 3000 cilvēku, tas būtu drauds ne tikai pašiem afgāņiem.
Vēlēšanas ir notikušas, taču nākamās valdības leģitimitātes jautājums ar to vien diemžēl nav atrisināts. Talibiem neizdevās nepieļaut, ka vēlēšanas notiek, tomēr ar terora un iebiedēšanas kampaņu, kas sasniedza maksimumu priekšvēlēšanu nedēļā, viņi mēģināja darīt apšaubāmus vēlēšanu rezultātus. Gan Karzajī, gan viņa sīvākais sāncensis, bijušais Afganistānas ārlietu ministrs Abdulla Abdulla ir pasteigušies paziņot par savu uzvaru, taču galīgie rezultāti būs zināmi ne ātrāk kā pēc divām nedēļām. Uzvarai jāiegūst 50 procenti plus viena balss. Ja tas nebūs izdevies nevienam, būs nepieciešama vēlēšanu otrā kārta. Tas paildzinātu neskaidrību un saasinātu politisko un etnisko spriedzi.
Lai arī kurš no abiem reālākajiem pretendentiem uz augstāko amatu vadīs valsti, viņam būs jāspēj pārliecināt līdzpilsoņus, kuri bija devušies uz vēlēšanām, pat riskēdami ar savu dzīvību, ka valdība spēj nodrošināt gan viņu drošību, gan citas sabiedriskās vajadzības un ka Taliban ekstrēmā teokrātija nav alternatīva. Starptautiskais atbalsts arī turpmāk būs vitāli nepieciešams Afganistānas valdībai, taču valsts būs jāvada pašiem afgāņiem.