Ierēdniecība visur lieliski pārzina savas tiesības un atšķirībā no pilsoņiem labi orientējas arī procedūrās, kas jāveic, lai savas tiesības aizstāvētu. Eirokrāti nav nekāds izņēmums. Šādā kontekstā vērtējot, likumsakarīgs ir Eiropas Komisijas vienbalsīgais lēmums vērsties Eiropas Kopienu tiesā pret Eiropas Savienības dalībvalstīm, to skaitā Latviju, kas pērnā gada decembrī bloķēja Eiropas Komisijas ierosinājumu palielināt aptuveni 40 tūkstošu ES institūcijās nodarbināto ierēdņu atalgojumu par 3,7%. Iebildēju vidū gan bija arī lielākais maksātājs ES budžetā, tas ir, Vācija.
Formāli, protams, eirokrātiem šāds algas pielikums pienākas, jo viņu atalgojums ir jāpārskata katru gadu. Reālajā dzīvē ES ierēdņu atalgojuma palielināšana savukārt nozīmē to, ka šim mērķim būs jānovirza ievērojami finanšu līdzekļi, kurus ES dalībvalstis pašreizējā ekonomiskajā situācijā vēlētos novirzīt citiem mērķiem. Turklāt jautājums par iespējām palielināt finansējumu ES ierēdņu atalgojumam noteikti būtu jāskata kopsakarā ar pašas ES budžetu. Dalībvalstu iemaksas ES budžetā tiek aprēķinātas kā procentuāli atskaitījumi no katrā valstī iekasētā pievienotās vērtības nodokļa un muitas nodokļa, kā arī balstoties uz iekšzemes kopprodukta (IK) rādītājiem. Loģiski, ka laikā, kad liela daļa ES dalībvalstu saskaras ar IK lejupslīdi, kā arī ievērojamu mazumtirdzniecības apjomu kritumu, būtu jārēķinās ar to, ka saruks ES dalībvalstu iemaksas savienības «kopkatla» budžetā. Tādējādi iebildumi pret kādu budžeta izmaksu pozīciju palielināšanu brīdī, kad sagaidāms tā ieņēmumu kritums, ir pamatoti.
Pērn ne viena vien ES dalībvalsts, tajā skaitā Latvija, bija spiesta samazināt sabiedriskajā sektorā nodarbināto atalgojumu, lai kaut kā bremzētu valsts budžeta deficīta pieaugumu. Atsevišķām tā dēvētajām vecajām ES dalībvalstīm tas, iespējams, būs jādara vēl šogad. Ekonomiskās recesijas dēļ valstu parādsaistības ievērojami pieaugušas. Tas nozīmē, ka no sabiedriskā sektora finansējuma samazināšanas tām būs jāatsakās, kaut arī uz to, protams, dedzīgi uzstās arodbiedrības. Tādējādi, piekrītot eirokrātu algu palielināšanai, bet vienlaikus cērpot vai iesaldējot ierēdņu atalgojumu nacionālajā līmenī, valdību vadītāji riskētu izraisīt spriedzes pieaugumu nacionālā līmeņa ierēdniecībā un daļā sabiedrības.
Jau pērn šur tur bija dzirdama kurnēšana, ka ES ierēdniecība Briselē, šķiet, esot vienīgā miera osta, kuru neskar pamatīga atalgojuma, dažādu kompensāciju un citu izmaksu samazināšanas viesulis. Tas, jādomā, tikai vairoja ES dalībvalstu iebildumus pret Eiropas Komisijas ierosinājumu eirokrātu atalgojumu vēl palielināt un ignorēt argumentu, ka vienlaikus nedaudz pieaugs arī viņu nodokļu maksājumi.
Eiropas Kopienu tiesas tiesneši, skatot Eiropas Komisijas sūdzību par dalībvalstu rīcību, iebilstot pret ES ierēdņu atalgojuma palielināšanu, būtībā ir nonākuši līdzīgā situācijā kā Latvijas Satversmes tiesas tiesneši, kam jāskata sūdzība par Latvijas tiesnešu algu. Proti, lemjot par ierēdņu atalgojuma iesaldēšanas tiesiskajiem aspektiem, Eiropas Kopienu tiesas tiesneši lems arī par savu algu, kas viņus nostāda kutelīgā situācijā. Sen, pirms vairāk nekā 30 gadiem, līdzīga lieta Eiropas Kopienu tiesā jau tika skatīta, un toreiz tika lemts par labu Eiropas Komisijai.
ES budžeta reformu min kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem, ar kuru būs jāstrādā jaunajam Eiropas Komisijas sastāvam. Iespējams, Eiropas Kopienu tiesai, šķirot strīdu par ES ierēdņu atalgojuma nepalielināšanu, vajadzētu ne tikai nākt klajā ar konkrētā strīda izvērtējumu, bet arīdzan dot kādas vadlīnijas par to, kā plānojama ES budžeta izdevumu daļa brīžos, kad ekonomisko apstākļu dēļ budžeta ieņēmumi samazinās. Turklāt Eiropas Kopienu tiesas spriedums ES ierēdņu atalgojuma lietā noteikti varētu kļūt par ceļvedi tiesām ES dalībvalstīs. Tajā izmantoto argumentāciju par vai pret sabiedriskā sektora algu iesaldēšanu dažādu valstu konstitucionālās tiesas varēs izmantot, skatot lietas par algu jautājumiem, tādējādi liekot pamatus vienotai tiesu praksei līdzīgās lietās. Šis spriedums lieti noderēs arī visu ES dalībvalstu valdībām un privātajam sektoram sarunās ar arodbiedrībām.
Eiropas Komisijai šobrīd, protams, tiek pārmesta dubultmorāle, uzstājot uz to, ka eirokrātiem ir tiesības uz algas pielikumu arī ekonomiski saspringtā laikā. Taču neatkarīgi no tā, kāds būs Eiropas Kopienu tiesas spriedums šajā lietā, skaidrība par to, vai un kādos apstākļos ir pieļaujama sabiedriskā sektora algu samazināšana vai pieauguma piebremzēšana, būs ieguvums.