Principā jā. Kaut arī slimnieku skaits kopš 1998. gada samazinājies kādas trīs reizes, ja skatāmies uz Eiropas Savienības valstu vidējo līmeni, Latvija ir starp valstīm, kur joprojām ir augsta saslimstība ar tuberkulozi.
Kāds tam cēlonis? Nabadzība?
Krīze sākās pēc deviņdesmitajiem gadiem. Atceraties, kas tolaik notika - bija sagrauta veselības aprūpes sistēma, cilvēki bija ļoti nabadzīgi. Tad arī saslimstība būtiski auga līdz desmitgades beigām, kad to izdevās apturēt. Kopš tā laika no jauna saslimušo ir ar katru gadu mazāk, bet tāpat pāri par 600 no jauna reģistrētu slimnieku ir katru gadu. Tie ir pirmreizēji, klāt vēl jārēķina mazliet mazāk par simts to, kas atkārtoti saslimuši.
Arī tā mēdz būt? Ne izslimošana, ne potēšanās nelīdz izsargāties nākotnē?
Tuberkuloze ir ļoti interesanta - nav noteikts, ka slimo tikai vienreiz dzīvē. Vakcīna ir, bet tā pasargā pamatā no smagām formām. Protams, par to arī ir lielas diskusijas - ir valstis, kur ir zema saslimstība un pret tuberkulozi nevakcinē, taču Latvijā saslimstība pagaidām ir tāda, ka mēs tomēr visus aicinām vakcinēties, kaut tagad ir moderni to nedarīt.
Esmu dzirdējis par gadījumiem, kad arī cilvēki, ko nevar uzskatīt par nabadzīgiem, pēkšņi atklāj, ka slimi ar tuberkulozi.
Jo tā ir infekcija, kas izplatās pa gaisu. Ja nonākam kontaktā ar kādu, kurš slimo, un, ja vēl ne ārā svaigā gaisā, bet kādā telpā, kur logi ciet...
Sabiedriskajā transportā?
Par sabiedrisko transportu arī interesanti. Mums tieši šomēnes bija starptautiskie kursi (uz centra bāzes darbojas Pasaules Veselības organizācijas Sadarbības centrs par multirezistentu tuberkulozi), es tieši gatavoju ziņojumu par transmisiju un infekcijas kontroli, šajā sakarībā palasīju pētījumus par publiskajiem transportiem. Protams, ka arī tur var inficēties, bet tas atkarīgs, cik ilgi atrodas tajā transportā un cik tuvu cilvēks pie cilvēka. No šī viedokļa visaugstākais risks būtu mazajos busiņos, vismazākais - vilcienos, kur plašāka telpa, kaut, protams, vilciena vagonā ir daudz vairāk cilvēku, nekā var iekāpt busiņā. Līdz ar to risks ir, bet viennozīmīgi pateikt, kurā transportā vislielākais, nevar.
Bez tuberkulozes ārstējat arī citas plaušu slimības. Cik tās bīstamas?
Vēsturiski vispirms te veidojās tuberkulozes slimnīca. Tas bija viens laiks, kad tuberkuloze bija ļoti izplatīta un pacientu te bija ļoti daudz. Es pat esmu skatījusies agrākos materiālos, ka bijis pat līdz 710 pacientiem (tagad mums ir apmēram 330 gultu, tiesa, pārsvarā visu laiku pilnas). Pamazām, protams, tuberkuloze mazinājās, vairāk nāca pulmonoloģijas pacienti. Patlaban tuberkulozes pacientu ir apmēram 20%, pārējie saistībā ar citām plaušu slimībām, kaut īstenībā tas nav nodalāms.
Jo arī citas plaušu slimības saistītas ar infekciju?
Tuberkuloze jau tā pati pneimonija vien ir, tikai tuberkulozes pneimonija. Ne velti ārzemēs tuberkulozi ārstē plaušu slimību nodaļās, attiecīgos pacientus tikai pareizi izolējot no citiem. Tāpat vajadzīga diagnostika, diferenciāldiagnostika, endoskopija, mums ir arī torakālā ķirurģija - ja vajag operēt, mēs varam visus etapus izdarīt. Šī kompleksa saglabāšana arī ir tas, par ko mēs visu laiku cīnāmies, jo par mūsu centra reorganizācijām, ja atceraties, jau runā vismaz gadus desmit.
Spriežot pēc tā, cik sen nav remontētas palātas, ir sajūta, ka vēl ilgāk...
Jā, varbūt pat ilgāk. Tas, no kā visvairāk bijis bail - ka mūs nesadala struktūrās. Jo endoskopiju vajag gan ķirurgiem, gan terapeitiem, pneimonologiem, līdz ar to visam jāstrādā kā vienoti, lai katram pacients nav jāizmeklē no jauna.
E-veselība šajā jomā būtu noderīga?
Par visu kopumā nezinu, vairāk saskaramies ar to, ka pacientiem, kas pie mums ierodas, citur jau ir veikti rentgena un datorizmeklējumi, bet mēs tiem klāt netiekam, nākas taisīt no jauna. Līdz ar to tos taisa par daudz un dublē. Būtu tomēr jābūt kādai vienotai datubāzei, lai varam apskatīt. Tagad ir nezin cik datubāžu, ir personas datu aizsardzība, mēs nemaz nedrīkstam skatīties iepriekšējos izmeklējumus. Vienīgā izeja - taisīt no jauna, kaut tas nav pareizi ne no ārstniecības, ne no valstiskā viedokļa.
Mūsu uzdevums ir tuberkulozes diagnosticēšana un ārstēšana, taču šobrīd spējam nodrošināt tā saukto zaļo koridoru arī onkoloģijai, jo, uzņemot pacientu, nevaram zināt, kas atklāsies.
Un, atklājot vēzi, pārsūtāt pacientu uz attiecīgo Austrumu slimnīcas struktūrvienību?
To, kas attiecas uz plaušu ķirurģiju, nodrošinām šeit. Onkoloģijas jomā mums nav vien starošanas un ķīmijterapijas iespēju - ja ko tādu vajag, pārsūtām pacientus pie kolēģiem.
Vērojot saslimstības tendences daudzu gadu garumā, redzat, ka cilvēki sāk vairāk rūpēties par savu veselību, vai arī tieši otrādi - neiet pie ārsta līdz pēdējam un tad pie jums ierodas ar ļoti ielaistām slimībām?
Ir ļoti daudzi ar ielaistām slimībām, bet tā problēma, man liekas, ir visā veselības aprūpē.
Savlaicīgā izmeklēšanas un ārstēšanas pakalpojumu pieejamībā?
Arī pieejamībā. Nupat tika ziņots, cik nenormāli liela slodze ir Austrumu slimnīcas Uzņemšanas nodaļā. Jo slimnieki nezina, pie kā vērsties, viņi neiet pie ģimenes ārsta, bet, tiklīdz viņiem ir slikti, sauc neatliekamo palīdzību, zinot, ka slimnīcā ātri visu izdarīs. Es pati arī ambulatori konsultēju, zinu, ka, ja kaut ko vajag izmeklēt, cik ātri to var izdarīt ambulatori, kā saka, cilvēks parastais - beigts var palikt, kamēr iziet visas analīzes un izgaida rindas uz izmeklējumiem, lai mēs varam virzīties uz priekšu.
Tātad tās lielās problēmas slimnīcu uzņemšanas nodaļās rada nepilnības mehānismā, lai ātri diagnosticētu ambulatori?
Jā. Veselības ministre jau to atzina, ka būtu jārada pieeja, lai to, ko var izdarīt ambulatori, izdara iespējami ātri.
Bet arī pacienti ir ar pašu ielaistām saslimšanām. Arī ar tuberkulozi redzu, ka ir ļoti smagi un ielaisti gadījumi. Neārstējas savlaicīgi. Ar pneimoniju nevar tik ilgi staigāt, bet tuberkuloze neizpaužas tik akūti, to var pavilkt kādu laiku. Cilvēks baidās, ka ārstēšanās būs saistīta ar lielām izmaksām, baidās pazaudēt darbu, sākot slimot. Ja var izturēt, pie ārsta neiet, cer, ka slimība tāpat pāries. Tā sekas redzam, kad viņi beidzot nonāk slimnīcā.
Kādreiz ļoti izplatītas bija profesionālās slimības, cilvēkiem strādājot kaitīgos apstākļos. Tagad rūpnīcu mazāk, bet gan jau veselību ietekmē arī dažādi kaitīgie ieradumi, vides piesārņojums?
Taisnība, ka rūpnīcu ir mazāk un arī lielāka uzmanība tiek pievērsta darba aizsardzībai nekā agrāk. Visvairāk kaitē smēķēšana, veicinot ne tikai plaušu, bet arī sirds un citas slimības. Protams, arī vides piesārņojums.
Lai samazinātu ārstēšanās stacionāros izmaksas, ļoti liels akcents tiek likts uz to, lai pacients slimnīcā uzturētos iespējami īsu laiku. Nesen intervēju Vaivaru rehabilitācijas centra vadītāju, viņa saka, ka viņas jomā gultasdienas nevar būt kā efektivitātes rādītājs. Arī tuberkulozi vai citas plaušu slimības droši vien nevar izārstēt pāris dienās?
Ja skatāmies vidēji, kāds mums ir ārstēšanas ilgums, tās ir 13-16 dienas. Bet tas ir, visu kopā ņemot, - tuberkulozi ārstē daudz ilgāk. Ir noteikts, ka par tuberkulozi, ņemot vērā tās izplatīšanās risku, mums maksā par katru ārstēšanas gadījumu. Turklāt tuberkulozes slimnieki ir atbrīvoti no pacienta iemaksām.
Iepriekš pieminējāt daudzos reorganizācijas mēģinājumus. Bija Tuberkulozes un plaušu slimību valsts aģentūra, to pievienoja Latvijas Infektoloģijas centram, tad Rīgas Austrumu klīniskajai universitātes slimnīcai. Tikai beidzamajā laikā pieklusušas ieceres par pārcelšanu uz Linezeru vai Gaiļezeru. Līdz ar to var saprast, ka visi dzīvojat mūžīgā neskaidrībā par savu nākotni. Kaut redzams, ka tāda neskaidrība skar arī visu nozari kopumā - tas, kas veselības aprūpes sistēmai, manuprāt, nodara vislielāko ļaunumu, ir biežā ministru un līdz ar to arī skatījuma, kādas ir prioritātes, uz kādu mērķi notiek kopējā virzība, maiņa.
Tā tiešām ir ļoti liela nelaime, ka nav vienotas ilgtermiņa koncepcijas, kā visam jābūt organizētam. Veselības ministrijā, kur pie sienas izlikti bijušo ministru portreti, redzams, ka ir bijis laiks, kad ministri mainījušies jau pēc 5-6 mēnešiem. Ko pusgadā cilvēks var izdarīt? Ir taču visā jāiedziļinās, jāizprot un arī jābūt gatavam turpināt iesākto.
Jā, te klāt arī pašizpausmes faktors - katrs grib būt pamanāms, nodemonstrēt, ka labāks par priekšteci, tāpēc tendēts stūrēt vienalga kurā, bet galvenais, lai citā virzienā.
Politiku nekomentēšu, taču jā, līdz ar to ir pastāvīga nestabilitāte, arī mūsu personāls visu laiku dzīvo stresā neskaidrībā par nākotni. Bet tāda kvalifikācija attiecīgajā jomā, tāda pieredze, kādu uzkrājuši šeit strādājošie speciālisti, - tādas nav nekur citur Latvijā. Tāpēc ārkārtīgi būtiski ir šos speciālistus šeit noturēt.
Valstī jau ilgstoši aktuāla problēma ir medmāsu trūkums. Arī ar to saskaraties?
Jā. Un situācija šajā ziņā valstī ir ļoti dramatiska. Mums sestajā nodaļā piecas medmāsas nesen bija uz darba nespējas lapas. Nācās slēgt vienu no diviem dežūrposteņiem, jo mēs vienkārši nevarējām nodrošināt ar aizstājējiem. Jauni darbinieki nenāk, jo algas mazas, mēs arī neatrodamies Rīgā - šurp jābrauc no attāluma. Tad, kad cēla slimnīcu, blakus uzbūvēja arī ciematu darbiniekiem. Visi, kas te strādāja, tepat netālu arī dzīvoja. Laika gaitā no blakus dzīvojošajiem pie mums strādā tikai pamatā vecākās paaudzes personāls.
Slimnīcai šoruden 45 gadi.
Jā, un ir darbinieki, kas šeit strādā no pirmās dienas - 1971. gada. Kolektīvs ir ļoti labs. Kā jau teicu, kad uzcēla, visi tepat netālu dzīvoja, viņu bērni kopā skolā gāja. Tagad pašķaidīts, bet tradicionāli kolektīvs radis darbā justies kā ģimene. Ir ļoti koleģiālas attiecības - ja vienam ko vajag, citi palīdz, arī viena nodaļa otrai. Tā, man liekas, vairs nav nekur.
Bet par jaunajiem runājot... Īstenībā jaunie speciālisti arī baidās strādāt ar tuberkulozes slimniekiem.
Droši vien līdzīga situācija ir arī onkoloģijā un citās jomās?
Jā.
Redzat kādu izeju šādā situācijā?
Perspektīva ir bēdīga visā valstī - šāda problēma ir ne jau tikai pie mums. Ir jāatvēl lielāka nauda algām, citādi nevar. Jo personāls ir, piedodiet, nodzīts. Strādā divās trijās vietās, lai kaut cik nopelnītu. Ja to neļautu, viss sabruktu momentāli. Tad vēl arī masu mediji lamā mediķus. Īstenībā medicīnas darbinieki ir kā ķīlnieki pa vidu starp pacientu, masu medijiem un visu sistēmu. Atkal un atkal gribas vaicāt: kāpēc igauņi var, mēs ne? Tur ir gan algas, gan sakārtota sistēma...
Neesat arī no ārstniecības iestādēm, kura varētu piepelnīties ar maksas pakalpojumiem.
Ir jau kādreiz tā, ka pacienti ir gatavi maksāt par papildu servisu - atsevišķu palātu ar labierīcībām. Bet mums arī iespēju ko tādu piedāvāt nav.
Sarunas sākumā teicāt, ka esam starp valstīm, kur joprojām ir diezgan augsts saslimstības ar tuberkulozi līmenis. Vai pie mums nebrauc kā uz lielo laboratoriju šīs slimības pētnieki no visas pasaules?
Tiešām tā ir. Ir bijuši diezgan daudzi pētījumi, dažādu valstu speciālisti bijuši ieinteresēti izmantot mūsu materiālu. Bet pētījumi pārsvarā ir par multirezistentiem pacientiem, kas ir nejutīgi uz diviem visstiprākajiem tuberkulozes medikamentiem. Jāsaka, tādu laimīgā kārtā arī pie mums paliek arvien mazāk - tagad ir ap 50 gadā, bija laiks, kad tādu bija ap 350 gadā.