Alkas pēc modernajām tehnoloģijām Pasaules kausā aizsākās 1966. gadā Anglijas un Vācijas valstsvienību finālspēlē un tieši pēc šo abu komandu spēles 2010. gadā uzjundīja ar jaunu sparu. PK astotdaļfinālā Dienvidāfrikā Frenks Lempards ar tālšāvienu guva skaistus vārtus, kurus neieskaitīja. Ne tāpēc, ka negribēja, bet gluži vienkārši nebija pārliecināti, ka vārti tiešām tika gūti. Bumba pēc angļu pussarga lielgabala šāviena atsitās pret vārtu pārliktni, ielidoja vārtos un tad, atsitoties pret zemi, tikpat ātri arī izlidoja atpakaļ laukumā. Tobrīd rezultāts bija 2:1 Vācijas labā, bet spēle beidzās ar pārliecinošu Vācijas uzvaru (4:1).
Līdzīga situācija bija 1966. gada PK finālā, kad Džeofa Hērsta līdzīgā veidā gūtie vārti tika ieskaitīti un angļi uzvarēja ar 4:2. Neviens nekad tā arī neuzzinās precīzu atbildi, vai viņš toreiz patiešām guva vārtus, taču PK vēsturē viņš ir joprojām vienīgais futbolists, kurš finālmačā spēja gūt hat-trick jeb trīs vārtus.
Kad 2010. gadā DĀR visa pasaule atkārtojumos redzēja, ka bumba pēc Lemparda sitiena bija pilnībā šķērsojusi Vācijas vārtu līniju, FIFA prezidentam Zepam Blateram neatlika nekas cits kā atzīt sistēmas nepilnību. «Tas būtu nonsenss neatsākt jautājumu par vārtu gūšanas tehnoloģijas ieviešanu spēlē,» teica Blaters. Pēc vairākiem testiem dažādās pārbaudes spēlēs 2012. un 2013. gada FIFA Pasaules klubu kausa un 2013. gada Konfederāciju kausa izcīņas laikā priekšroka tika dota ne pilnībā automatizētai tehnoloģijai, kurā gala vārds tik un tā pieder cilvēkam - videooperatoram. Izmantojot atkārtojumus no septiņām kamerām uz abiem vārtiem, programma ar ļoti precīzu trīsdimensiju projekciju var noteikt bumbas atrašanās vietu jebkurā laikā. Ja vārti ir gūti, mazāk nekā sekundes laikā informācija tiek nodota spēles galvenajam tiesnesim, kura rokas pulkstenis ievibrējas. Taču to visu pie vairākiem ekrāniem vēros arī videooperators. Viņš var izlemt, vai vārti ir gūti (vai bumba ir pilnībā šķērsojusi vārtu līniju), un pozitīvas atbildes gadījumā ziņot par to spēles galvenajam arbitram.
Kompānijas GoalControl izpilddirektors Dirks Broihhauzens ir pārliecināts, ka pēc PK izcīņas šī tehnoloģija kļūs par futbola ikdienu visā pasaulē. Turklāt viņš šajā programmā saskata arī citu potenciālu - palīdzību aizmugures stāvokļu fiksēšanā. Taču gaidāmajā PK tiesnešiem būs jāiztiek bez šāda veida palīdzības. Pagaidām Blaters ir pret tehnoloģiju izmantošanu 11 metru soda sitienu un aizmugures stāvokļu fiksēšanas gadījumos. Laikam jāgaida kāds kļūdains tiesnešu lēmums Brazīlijā, kas liks no jauna domāt arī par šādām iespējām... Taču tajā pašā laikā der atcerēties, ka Blaters pirms pāris gadiem bija arī pret spreju izmantošanu, taču nu tas ir mainījies.
Uz ūdens bāzes veidotais sprejs izžūst un pazūd pilnībā 45 sekunžu līdz divu minūšu laikā pēc tā izpūšanas. Brazīlijā tiesneši to izmantos, lai atzīmētu vietu laukumā, no kuras jāizpilda brīvsitiens, un deviņus metrus no tās, kur jāizvietojas pretinieku spēlētāju sieniņai jeb mūrim. Grūti iedomāties, ka tagad futbolistiem nebūs iespēju nošmaukties ar pāris metriem, un šo līniju zīmēšana noteikti piesaistīs līdzjutēju uzmanību gaidāmajā PK.
Šīs idejas autors ir Argentīnas žurnālists Pablo Silva. 2002. gadā mačā ar bijušajiem skolas biedriem viņš bija tik ļoti sašutis par pretinieku aizsargu pietuvošanos bumbas atrašanās vietai, ka nopelnīja sarkano kartīti. Pēc tam viņš sazinājās ar ķīmiķiem un inženieriem, nonākot pie idejas par izzūdošu spreju. Tehnoloģija tika izmantota Argentīnas zemākajās līgās jau 2008. gadā, un pakāpeniski tā iekarojusi uzticību. Līdzekļa nosaukums ir 9:15, kas norāda uz desmit jardu garumu metriskajā sistēmā.
Silva atzīst, ka sākotnēji vislielākās problēmas radījušas spreja pārnēsāšanas jautājumi, nevis tā radīšana. Taču ar laiku tika izgudrots spreja turētājs, kas ļauj brīvi kustēties spēles tiesnešiem, nedomājot par spreja iespējamo izkrišanu. Gaidāmajā PK tiesnešiem šis sprejs būs šortos iestrādātā maciņā.