Dabūjusi pirmo ierakstu savā CV

«Kopš 5. klases, kopumā jau astoņus gadus, spēlēju oboju. Obojas pūšana ir aizņēmusi diezgan daudz laika no manas dzīves, un lielākā daļa no maniem ceļojumiem saistīta ar orķestri vai mūzikas skolu. Man patīk iet uz mēģinājumiem - tie man ir mācījuši pārvarēt sevi. Mans pirmais orķestris bija mūzikas skolas simfoniskais orķestris, atminos, ka biju ļoti nobijusies, ja bija jāspēlē solo, bet šie pārbaudījumi man deva pieredzi un drosmi iet tālāk... arī uz citiem orķestriem. Patlaban spēlēju trīs orķestros. Izklausās, ka esmu traki aizņemta, bet tā nav, jo mēģinājumi sadalīti pa nedēļas dienām, sanāk laiks arī ar draugiem paslinkot.»

«Mana mamma no pusaudžu vecuma nodarbojas ar orientēšanās sportu. Kad man bija pieci gadi, viņa paņēma mani līdzi uz sacensībām, un arī man šis sporta veids iepatikās. Var teikt, ka ar orientēšanos nodarbojos ilgāk nekā spēlēju oboju. Jāteic vien, ka pagaidām sen nav sanācis sacensībās būt. Viss, ko es pagaidām daru orientēšanās labā, - satieku tos draugus, ar kuriem tiekamies treniņos.»

«It kā esam pazīstami sen - kopš bērnības, jo viņš dzīvoja blakus mājā, bet toreiz nedraudzējāmies, bijām viens otru vien redzējuši. 8. klasē Ansis atnāca mācīties uz manu skolu, tad arī sākām draudzēties, bet kopā esam divus gadus. Esam kā viens vesels, mani draugi smejas, ka mēs esam nevis Lauma un Ansis, bet Lansis. Redzu, ka mēs viens otru ietekmējam - arī raksturu. Piemēram, ir tā, ka Ansis vairāk domā ārpus rāmjiem un arī es esmu kļuvusi brīvāka domāšanā - kaut vai runājot par politiskajiem jautājumiem. Mēs diskutējam, dzīve kļuvusi interesantāka.»

«Tajā esmu es ar savu labāko draudzeni Solveigu. Mēs kopā mācāmies kopš pirmās klases un joprojām mēdzam kopā darīt dumības. Mēģinām atšķirties. Arī no viņas, tāpat kā no Anša, esmu aizguvusi to, ka visam ir rāmji, bet dažkārt ir labi būt un domāt ārpus ierastiem standartiem.»