Pēc tam, kad Caunem nācās vismaz telefoniski parunāties ar reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru, kā arī, visticamāk, dabūjis «pa kaklu» no paša partijas vadības, viņš gan nolēma atvainoties sabiedrībai par notikušo. Neteiksim, ka viņam būtu pamodusies sirdsapziņa - vairāk gan izskatās, ka augstākstāvoši vīri bija neizpratnē vai nu par notikušo, vai arī to, ka Caune šo jautājumu nav mācējis nokārtot tā, lai sabiedrība neko neuzzina.
Taču paradoksālākais šajā stāstā vēl tikai seko... Tas pats Caune pilnīgā mierā paziņojis, ka gadījumā, ja finansiālā situācija valstī kļūs labāka, šādas medības kopības izjūtas stiprināšanas vārdā tikšot rīkotas arī nākamgad. Protams, daudzi uzņēmumi nolemj laiku pa laikam sarīkot saviem darbiniekiem kādas atrakcijas, lai tādējādi stiprinātu kolektīvu. Principā arī pašvaldību darbiniekiem varētu tikt rīkotas gan medības, gan burziņi krogos un kruīzi pa Peipusa ezeru, bet tikai no darba brīvajā laikā un - par pašu personīgajiem līdzekļiem. Redz, Caune acīmredzot ir piemirsis, ka algu viņš saņem un pat pildspalvas pērk par nodokļu maksātāju naudu. Tādējādi arī noteiktas darba stundas nedēļā īstenībā pieder nodokļu maksātājiem, nevis amatpersonām neatkarīgi no tā, kāda konkrētajā brīdī ir finansiālā situācija un bezdarba līmenis valstī. Savukārt, ja Caune vai kāda cita Latvijas novada amatpersona jau tagad grib šādi iepriecināt savus darbiniekus, neviens viņiem neliedz «uzsaukt» legālu pašaudīšanos kādā no Latvijas mežiem sestdienā vai svētdienā.
Un vēl - ja šāda «medību lieta» nonāktu atklātībā normālā demokrātiskā Rietumeiropas valstī, atbildīgās amatpersonas, visticamāk, jau būtu pratušās un atkāpušās no ieņemamajiem amatiem. Bet Latvijā, kā jau minēts, tā ir gluži pierasta lieta.