Dārgās latvietes

Latvijas zemenes. Katru pavasari tās ne tikai satrauc mūsu maņu orgānus paviljonos un tirgos, bet arī izsauc diskusiju. Daudzi uztraucas - vai tās tiešām ir īstas Latvijas zemenes. Nav noslēpums, ka daudzās tirdzniecības vietās Lietuvā, Polijā vai citur izaudzēto mantu uzdod par Latvijas zemenēm, zinot, ka tās labāk pērk un var dārgāk pārdot. Sabiedrības interesēs ne mazāk svarīga par diskusiju par Latvijas zemeņu audzētāju aizsardzību ir diskusija par Latvijas patērētāju interešu aizsardzību pret krāpniekiem un meļiem. Mūsdienu pasaulē, vēl jo vairāk Eiropas Savienībā, valda brīvā tirdzniecība. Klausoties dažādu vietējo audzētāju asociāciju fantāzijas par to, kā būtu aizsargājams vietējais tirgus, šķiet, viņi ir no mēness nokrituši un nezina, ka tik klajš un brutāls protekcionisms, kādu viņi ierosina, - citas ES valsts produkcijas ieveduma vienkāršs aizliegums - ir praktiski neiespējams. Varbūt tas ir iespējams, tikai tad tas nav tik vienkārši, jo ir zināma procedūra, kā ES ir iespējams vieniem panākt to, kas citiem ir aizliegts, pierādot izņēmumu, bet tad ir vajadzīgas tādas birokrātiskās kapacitātes un līdzekļi, kādu Latvijas zemeņu audzētājiem noteikti nav. Tāpēc viens no iedarbīgākajiem mehānismiem Latvijas zemeņu aizsardzībā būtu vienota kvalitātes apliecinājuma sistēma, kas pircējam garantētu, ka zemenes, ko viņš pērk, tiešām ir Latvijas zemenes. Ja cilvēks būtu pārliecināts par to, atrastos klients, kas izvēlētos tieši Latvijas zemeni un maksātu par to vairāk.