Daudz personiskāk un interesantāk, bet ilgāk gan ir ar dārza iekārtošanu nodarboties pašam, iesaistot ģimeni, noteikti arī bērnus. «Trīs vienā» ieguvumi, ja dārza projektēšanu un apsaimniekošanu uzņemas pats saimnieks, ir: redzesloka paplašināšana, iepazīstot daudz un dažādu augu; fiziskais darbs, rokot dobes un bedres; psiholoģiskais faktors - kā ģimenē atrast vidusceļu, apmierinot katra gaumi un vēlmes, kā arī darba terapija.
Prātīga izvēle pirms dārza ierīkošanas apmeklēt dārzkopības biedrības rīkotos kursus. Ja pašam nebūs laika iekārtot dārzu, tur var iegūt zināšanas, lai kontrolētu dārznieku darbu.
Idejas var smelties ekskursijās uz Latvijas skaistākajiem dārziem. Nacionālā botāniskā dārza (NBD) direktora Andreja Svilāna pārziņā ir ne tikai 129 hektāri botāniskā dārza ar tūkstošiem koku, krūmu un puķu, bet viņam ir nācies veidot pa kādam dārzam. Viņam ir arī idejas, kā rīkoties, ja ir īpašums ar vecu dārzu un lielu koku stādījumiem vai ir īpašums - lielāks vai mazāks zemes gabals - klajā pļavā.
Nepārsteigties ar cirvi
Aizlaists un nekopts vecs dārzs var likties biedējoši mežonīgs - lieli koki, panīkuši ogulāji, gārsa līdz ceļiem, rožu atvasājs… Ko darīt? «Vispirms jātiek skaidrībā, ko no vecā gribētos paturēt. Izkopjot vainagu, arī vecā ābele var pārtapt par nozīmīgu ainavisku elementu, kam ir pievienotā vērtība - āboli. Tie gan ražas laikā jānovērtē, vai garšo. Ja ir veikta vainaga atjaunošana, uz jaunajiem zariem var uzpotēt vēl kādas jaunas šķirnes,» iesaka Andrejs Svilāns un turpina: «Nevajag steigties visu notīrīt līdz ar zemi - jāatceras, ka jauni stādījumi nedos ražu tūlīt un arī ainavu neaizpildīs uzreiz.» Arī pakāpeniski izgriežot vecos un pie zemes pieplakušos ogulāju zarus, jau pāris gados krūms būs kā jauns un neizpaliks arī raža.
Zem lieliem kokiem - ozoliem, liepām, bērziem - nekas labs neaug, tāpēc dārziņu nevajadzētu plānot tuvu tiem. Drīzāk «zem ozola kuplajiem zariem» var ierīkot piknika vietu un pļaut zālienu.
No vecā dārza jāpaņem tradicionālās ziemcietes - kurpītes, lilijas, rudbekijas, asparāgi, flokši un pujenes. Vecās šķirnes ir izturīgas. Tās izrok, no sakņu kamola iztīra gārsas un izveido nostalģisku lauku sētas dārza stūrīti.
Lai arī gārsas pievienošana zaļajiem kokteiļiem ir modē, A. Svilāns iesaka no tās tikt vaļā: «Mana pieredze rāda, ka gārsas apkarošana ir sarežģīts un laikietilpīgs darbs. Šis ir tas gadījums, kad varētu lietot herbicīdus, jo izrakt un izlasīt no augsnes visas gārsas saknes nav iespējams. Pat pēc trīskāršas miglošanas ar raundapu tik un tā kāda sakne paliks dzīva.»
Ja dārzs ir klajā laukā
Ap Rīgu un citām pilsētām jaunie ciemati iemērīti pļavās un bijušajos tīrumos. Vispirms jātiek skaidrībā, kurā vietā būs centrālais objekts - dzīvojamā māja. Tikpat svarīgi uzzināt, kur savu māju savā zemes gabalā būvēs kaimiņi, lai vēlāk, rīta kafiju dzerot, nav jāskaita brokastu pīrādziņi viņu šķīvī.
Ēka var atrasties centrā. Ja zemes gabals ir neliels, apkārt namam paliek vienīgi skrejceļš kā stadionā. Māja var tikt iedziļināta, atstājot lielāku priekšdārzu, kas pasargās no ceļa putekļiem un trokšņa. Ja ceļš nav intensīvi noslogots, māju var būvēt tuvāk pie tā. Būs īsāks iebraucamais ceļš sētā, un aiz mājas būs kluss paradīzes nostūris.
Bieži kļūdāmies, emociju un rosības iespaidā dārzu sākot veidot no vidus. Patīk ceriņš vai roze - un tā tiek ielikta centrā! Beigās - ej kā gribi, tik un tā līkums jāmet. Optimāli dārza ierīkošanu vajadzētu sākt no dārza malām. Vīziju var veidot, ja māja jau gatava. Skatoties pa logiem, jo īpaši pa otrā stāva logiem, var fantazēt, ko gribas redzēt, kā arī jāatrod laiks un pacietība pētīt (ģeogrāfiskos apstākļus), vērot (sauli un debesis), novērtēt (augsnes īpašības).
Plānošana un zonējums
Ķeroties pie dārza ierīkošanas, svarīgi tikt skaidrībā, ko no dārza gribam sagaidīt. Ja gribas, atnākot no darba, atpūsties un zvilnēt šūpuļkrēslā, nevajag pārspīlēt ar plašām puķu dobēm un grūti kopjamiem stādījumiem. Zem vecajiem kokiem jāatstāj zaļš mauriņš, kurš tāpat arī vasarā būs reizi nedēļā jāpļauj.
Ja gribas krāsainu dārzu, jādomā, kur un ko stādīt. Latviskajā ainavā priekšdārzā vienmēr ir vieta puķēm. Pēdējos gados atkal nācis modē ražojošais sakņu dārzs. Sena, bet laiku pa laikam modē nākoša ir vēlme līdzās puķēm dobēs audzēt arī dārzeņus un garšaugus. «Tas kāposts nemaz tik slikti neizskatās, un burkāna smalki cirtotie laksti ir ļoti dekoratīvi. Ja vēl kāds rožu kāposts, tomāts sārtojas... Tas viss bagātina dobi,» vīziju glezno A. Svilāns un turpina: «Ja pārtikas kultūras ir pa vidu puķēm, rudenī vieta atbrīvojas, dodot iespēju pamainīt - nākamajā gadā var ielikt vasaras puķes, rudenī iestādīt sīpolpuķes, kas ziedēs pavasarī. Puķu dobes bilde mainās katru gadu.» Veidojot puķu dobes, jāatceras, ka dabā nav taisnu līniju, tāpēc taisnstūrveida dobes neiekļaujas ainavā.