E-vēlēšanām var būt dažādas izpausmes, piemēram, vēlētāju elektronisks reģistrs vai balsotāju elektroniska reģistrācija vēlēšanu iecirknī, un tās ir atbalstāmas lietas, jo vēlētāju elektroniska reģistrācija klātienē dotu iespēju ātrāk nobalsot, vēlēšanu iecirkņos neveidotos rindas vai arī tās būtu daudz mazākas. Tas, kur es saskatu būtiskus riskus drošībai līdz pat tādam līmenim, ka tas apdraud Latvijas Republikas valstiskuma pamatus, ir tieši interneta vēlēšanas, jo šobrīd internetam ir pieslēgtas visdažādākās iekārtas, un neviens nevar precīzi zināt, ka risku drošībai nav.
Nav iespējams vienlaikus realizēt divas lietas - to, lai vēlētāju identificētu, un to, lai vēlētājam būtu iespēja balsot aizklāti. Vai nu vēlētāju identificē, vai nu vēlētāja balsojums ir aizklāts. Pašlaik Latvijā vēlēšanu likums paredz, ka jābūt identifikācijai un ka balsojums ir aizklāts. Mūsu asociācijai bijušas asas diskusijas ar interneta vēlēšanu atbalstītājiem, bet mēs mudinām investēt citos elektronizācijas paņēmienos, piemēram, elektroniska vēlētāju reģistra veidošanā.
Tātad vēlētājs elektroniski reģistrēties varētu, bet internetā balsot nevarētu?
Jā, elektroniski reģistrēties varētu, bet balsot varētu tikai vēlēšanu iecirknī. Balsu skaitīšanai arī varētu izmantot dažādas moderno tehnoloģiju metodes. Ja grib organizēt balsošanu internetā, tad jāmaina vēlēšanu likums, atsakoties no aizklātuma. Kā jau minēju, interneta vēlēšanās aizklātums nav iespējams. Tas nenozīmē, ka visi balsojumi automātiski tiek izlikti publiskai apskatei, lai ikviens interesents varētu izpētīt, par ko kurš vēlētājs nobalsojis, bet būtu cilvēki, kas ar balsojumu varētu iepazīties.
Centrālās vēlēšanu komisijas darbinieki vai balsu skaitīšanas procesa dalībnieki, piemēram?
Varbūt gluži katram darbiniekam pietrūks zināšanu, lai izpētītu, kā kurš balsojis, bet tiem, kas būs veidojuši atbilstošo informācijas tehnoloģiju (IT) sistēmu, vai tiem, kas ar šo sistēmu strādās, tādas iespējas būs.
Teorētiski var mēģināt mazināt riskus, Igaunija mēģināja to paveikt, bet IT speciālistu vidē Igaunijas tā dēvētais veiksmes stāsts tiek drīzāk uzskatīts par bēdīgu piemēru, jo par riskiem tomēr jāuztraucas.
Par riskiem, ka hakeri var uzlauzt interneta vēlēšanu sistēmu un mainīt vēlēšanu rezultātus?
Jā. Vēl viens piemērs. Norvēģijā parlamenta vēlēšanās apgabali pēc brīvprātības principa varēja pieteikties interneta vēlēšanām. Kad izanalizēja rezultātus, tad Norvēģija no turpmākajām interneta vēlēšanām atteicās, jo atzina, ka tas ir pārāk riskanti un apdraud valsts pamatus. Nav runa pat par ļaunprātīgiem citas valsts draudiem, bet par pašu vēlēšanās kandidējošo partiju cīņu.
Domājat, kāda partija var noalgot negodprātīgu datorspeciālistu, kurš maina vēlēšanu rezultātus?
Jā, piemēram tā, vai arī iedomāsimies hipotētiski šādu scenāriju: IT sistēmas administrators, kuram ir pieeja vēlētāju balsojumam, atbalsta kādu no politiskajām partijām, kura cenšas iegūt vēlēšanās pēc iespējas vairāk balsu, un šādā situācijā sistēmas administratoru nemaz nav īpaši grūti pierunāt uz tādu nelikumīgu darbību kā vēlēšanu rezultātu izmainīšana.
Daudzi lieto internetbanku, tomēr nedomā, ka banku finanšu sistēmas IT administratoru vidū ir blēži, kuri plāno, kā piesavināties naudu no bankas klientu kontiem.
Protams, tā mēs nedomājam, bet, kad ikviens cilvēks veic maksājumu internetbankā, tad identificējas un nemaz netaisās slēpties. Turklāt ikviens saprātīgs bankas klients seko līdzi naudas apritei savā kontā un, ja piefiksē, ka nauda pazudusi, ceļ trauksmi. To, ka tiek sagrozīti vēlēšanu rezultāti, piefiksēt ir daudz grūtāk. Turklāt bankas ir apdrošinājušas dažāda veida riskus. Ir dzirdēti gadījumi, ka krāpniecības rezultātā kādam uzņēmumam vai privātpersonai izkrāpta nauda. Bankas, izmantojot, iespējams, arī apdrošināšanas mehānismus, atmaksā šo naudu, nevēloties, lai izceltos skaļš skandāls. Risks tiek kontrolēts vairākos līmeņos.
Kāds ir jūsu viedoklis par tādu Latvijas prezidentūras Eiropas Savienības (ES) Padomē prioritāti - vienoto digitālo tirgu?
Ja tirgus ir atvērtāks un lielāks, tad spēj piesaistīt vairāk dalībnieku un tirgū apgrozās vairāk naudas. Droši vien, ka uzņēmēji būtu ieinteresēti tajā, lai vienas dalībvalsts komersantiem nebūtu šķēršļu savu biznesu attīstīt kādā citā dalībvalstī. Tomēr digitālais tirgus nevar būt vienotāks kā ikviens cits parastais tirgus, un ar piespiešanu digitālo tirgu vienotu padarīt nevar. Tas, ko gan var darīt, ir mazināt dažādus normatīvo dokumentu šķēršļus un nodokļu atšķirības. Tomēr, pat ja arī tiktu nolīdzinātas normatīvo dokumentu barjeras, joprojām pastāvēs kultūras, mentalitātes un tradīciju barjeras. Grūti iedomāties, piemēram, Vācijas pensionāri, kura dotu priekšroku preču iegādei Francijas internetveikalā, nevis labāk pazīstamam Vācijas veikalu zīmolam.
Telekomunikāciju nozares pārstāvji vairākkārt pauduši bažas, ka līdz ar vienotā digitālā tirgus izveidi nozarei tiks noteikts spēcīgāks regulējums.
Paskatoties uz Latvijā pieejamo telekomunikāciju kvalitāti un pakalpojumu cenām, var secināt, ka situācija veidojusies konkurences rezultātā. Latvijā mobilais internets ir labākā līmenī nekā daudzās attīstītajās Eiropas valstīs. Tomēr lietot internetu ārvalstīs ir ārkārtīgi dārgi, un nemaz nevajag braukt ārpus ES. Es nesen biju Itālijā, un arī tur lietot internetu mobilajā tālrunī bija dārgi, un tas ir risināms jautājums. Pieeja Wi-Fi Latvijā gan ir pat parkos, bet Itālijā Wi-Fi bija pieejams retāk, pat viesnīcā iespēja izmantot Wi-Fi bija ierobežota.
Kā skaidrojat to, ka Dienvideiropā interneta pieejamība ir zemākā līmenī?
Pirms ilgāka laika Dienvideiropas valstis veica ļoti lielus ieguldījumus tajās tehnoloģijās, kas tolaik bija aktuālas, un, no pakalpojuma sniedzēja viedokļa raugoties, nav iespējams veikt jaunas investīcijas, kamēr iepriekšējās investīcijas nav atpelnījušās. Latvijā operatori uzreiz pievērsās modernākām tehnoloģijām, to vidū optiskajām.
Kā vērtējat izteikumus, ka laikā, kad Latvija ir prezidējošā valsts ES Padomē, pieaug pret Latviju vērstu kiberuzbrukumu riski?
Domāju, ka līdz ar prezidentūru riski nepieaug, bet pieaug interese par Latviju. Ja saasinātos ļaunprātības, tad tas būtu citu notikumu, nevis tiešs prezidentūras rezultāts. Tie var būt tādi notikumi, kas kādai citai valstij ļoti nepatīk. Pasaulē zināmi gan huligāniski hakeru uzbrukumi, gan ļoti mērķtiecīgi citu valstu izlūkdienestu organizēti uzbrukumi. Prezidentūra ES Padomē, protams, ir noderīga, jo Latvijai ļauj izvirzīties, bet nevajag pārspīlēt tās nozīmību. Daudzi Latvijas iedzīvotāji pērnā gada rudenī vispār nezināja, kura valsts tobrīd bija prezidējošā ES Padomē.
LATA iestājas par atvērtu datu koncepciju. Ko tā praktiski dotu iedzīvotājiem?
Piemēram, vēl pirms neilga laika nebija iespējams tikt klāt Uzņēmumu reģistram (UR), lai gan tas tiek uzturēts no maniem, jūsu un daudzu citu iedzīvotāju samaksātajiem nodokļiem. Pērn UR veica skaistu gājienu - nolēma, ka noteiktā laikā padara pieejamu savu datubāzi un cilvēkiem vairs nav jāmaksā par piekļuvi datiem. Arī vairākas citas datu sistēmas lielākoties tiek veidotas un uzturētas no valsts budžeta līdzekļiem, tāpēc datiem būtu jābūt pieejamiem bez maksas. Te gan ir cita nelaime - pieticīga finansējuma apstākļos valsts iestādēm tiek teikts: «Re, kur jums datu reģistrs, tirgojiet to par naudu un varēsiet aizlāpīt sava budžeta caurumu.» Iestādes tiek piespiestas prasīt naudu par datiem tā, it kā tas būtu bizness. Valsts sektors šādi grib paņemt naudu no uzņēmējiem, no iedzīvotājiem, par spīti tam, ka datu sistēmas veidotas par nodokļu maksātāju naudu. Lai iestādes tā nerīkotos, jāatrisina finansējuma jautājums.
Atverot datus, allaž tiek aktualizēts jautājums par privātuma robežu.
Tas ir būtisks jautājums, bet jāņem vērā, ka nav obligāti publicēt personalizētu informāciju. Ir īpaši anonimizācijas mehānismi, ar kuru palīdzību var panākt, ka nav zināms, tieši kura cilvēka dati ir redzami. Personas datu aizsardzība, protams, jāievēro, bet pastāv daudzi un dažādi risinājumi, kā atvērt datus, personas datu aizsardzību nepārkāpjot.