Tie ir ļoti profesionāli. Mēs bankā jau no pirmās dienas cenšamies strādāt korporatīvā režīmā, par spīti tam, ka vērojami mēģinājumi uz investoru meklējumu rēķina nopelnīt politisko kapitālu. Investoru meklējumu process bijis laba skola Citadeles darbiniekiem, respektīvi, mums bija iespēja parādīt bankas darbu vairākiem potenciālajiem investoriem un pavērot reakciju, kas bija ļoti pozitīva. Tagad jāgaida, līdz valdība nonāks pie gala risinājuma, vienu no investoriem uzaicinās veikt noslēdzošās pārrunas un slēgt pirkšanas līgumu.
Jūs nebiedē tas, ka valdības lēmumu var ietekmēt politiskās spēles?
Valdības lēmumu virzīt mēs, bankā, nevaram. Valdības lēmumi ir ārpus mūsu, tas ir, bankas pasaules, mēs nevaram atbildēt par to, ko lemj ministri. Domāju, ka neesam tajā līgā, ap kuru gribētu pīt kādas politiskās intrigas. Vismaz tās sarunas, kas man bijušas ar dažiem ministriem, parāda, ka ministri saprot - te vairs spēlēt spēles nevar, bet jābūt labam darījumam.
Turklāt uzskatu, ka manipulēt var tikai ar objektu, kas nemāk sevi aizstāvēt, mēs esam mācējuši sevi aizstāvēt arī daudz sarežģītākos apstākļos un esam mācējuši parādīt, ka esam uzņēmums, kuram patlaban nav Ahilleja papēža.
Jūsu vadītā banka piedāvā hipotekāros kredītus, kuru noteikumos ietverts tā dēvētais nolikto atslēgu princips. Prognozējat, ka šāda veida kredīti vērsīsies plašumā?
Runājot par «nolikto atslēgu principu», dabīgā ceļā tam nav izredžu vērsties plašumā, jo kredīts uz šādiem noteikumiem vienmēr būs mazāk izdevīgs aizņēmējam nekā klasiskais hipotekārais kredīts. «Nolikto atslēgu principa» izdevīgums slēpjas tajā, ka šādi kredīti nerada ilgtermiņa risku par nekustamā īpašuma vērtības krišanos. Mēs vienkārši uzskatījām, ka jāsaņem drosme un šāds produkts jāpiedāvā.
Ir klienti, kuri izvēlas hipotekāro kredītu ar «nolikto atslēgu principu», bet, godīgi sakot, šādu klientu ir maz, jo pieejami arī hipotekārie kredīti uz klasiskiem noteikumiem, kur nepieciešamā pirmā iemaksa ir mazāka un procentu likme zemāka.
Tomēr, izvēloties klasisko hipotekāro kredītu, pastāv risks, ka kredītņēmējam, kurš nespēj veikt kredītmaksājumus, jāturpina maksāt bankai arī pēc īpašuma zaudēšanas.
Šis risks bija aktuāls 2007.-2008. gadā, kad bija milzīgs nekustamo īpašumu cenu burbulis. Patlaban, ja kredītņēmējs nopērk dzīvokli par tirgus cenu, tad risks, ka cena nokritīs par 20%, ir niecīgs, tas var notikt vienīgi tad, ja ekonomika piedzīvo globālu kataklizmu. Ja Latvijā nekustamā īpašuma cenas augs un kļūs augstākas nekā citos tirgos, tad var parādīties risks par cenu kritumu, bet šobrīd - maz ticams, ka tā notiks.
Tātad Latvijai jauns nekustamo īpašumu cenu burbulis nedraud?
Ir daži interesanti reģioni - Jūrmala, Rīgas vēsturiskais centrs -, kuros jūtama attīstība, bet jāņem vērā, ka mums ir kaimiņvalsts Krievija, kuras iedzīvotājiem ir ļoti liela interese par nekustamajiem īpašumiem tieši Rīgā un Jūrmalā, turklāt šī interese aizvien pieaug.
Kad iepriekšējais nekustamo īpašumu cenu burbulis auga, tad turīgu ārvalstu iedzīvotāju interese par Latvijas tirgu īpašu lomu nespēlēja. Toreiz, pirms ekonomiskās krīzes, nekustamo īpašumu cenas kāpa, jo cilvēki ar visai vidējiem ienākumiem varēja saņemt hipotekāro kredītu 200 000 eiro apmērā. Tagad, ja arī cenas aug, tad tāpēc, ka parādījušies pircēji, kuriem ir brīvi naudas līdzekļi, ko īpašuma iegādē ieguldīt, bet kredīts vispār nav nepieciešams. Tāpēc domāju, ka nekustamo īpašumu cenu burbuļa risks nepastāv, bet jāraugās, vai nav faktoru, kas varētu aizcirst ciet durvis uz Latvijas tirgu investoriem no Krievijas un citām NVS valstīm.
Kā vērtējat to, ka daži politiķi aicina piemērot «nolikto atslēgu principu» tiem kredītlīgumiem, kas noslēgti pirms vairākiem gadiem uz citiem noteikumiem?
Politiķiem ir vēlme izpatikt vēlētājiem, bet finanšu pasaulē nav labā gaume ar likuma spēku mainīt noteikumus līgumiem, kas senāk noslēgti starp banku un klientu. Protams, var saprast dažus kredītņēmējus, kuri vēlas, lai «nolikto atslēgu princips» tiktu piemērots arī senāk noslēgtajiem kredītlīgumiem.
Jūsuprāt, nevajadzētu stāties spēkā normatīvajiem dokumentiem, kas maina noteikumus senāk noslēgtiem līgumiem?
Protams, ka ne, jo tad radīsies kārdinājums Latvijā gluži kā totalitārā valstī kontrolēt jebkuru ekonomikas pavērsienu un regulēt, piemēram, par labu klientiem un par sliktu uzņēmējiem. Tas būtu ļoti negatīvs signāls biznesam.
Cits jautājums, ka bankām tiešām vajadzētu uzņemties lielāku atbildību par kredītu piešķiršanu. Nevar noliegt, nekustamo īpašumu cenu burbulis nebūtu radies, ja bankas nebūtu gatavas to finansēt.
Banku atbildība būtu detalizētāka kredītņēmēja maksātspējas izvērtēšana?
Protams! Ikvienas bankas darbs ir pārbaudīt kredīta prasītāja maksātspēju, un tas attiecas gan uz kredītiem privātpersonām, gan uz kredītiem juridiskajām personām. Banku pienākums ir nodarboties ar finanšu analīzi, prognozēt riskus. Visās lielajās bankās ir savi ekonomisti, kas analizē tirgu, ir korporatīvo darījumu vadītāji, kas redz simtiem darījumu, simtiem uzņēmējdarbības procesu. Tāpēc riski jāparedz bankai, nevis kredīta prasītājam, piemēram, neliela uzņēmuma īpašniekam vai cilvēkam, kurš vēlas nopirkt sev mājokli.
Patlaban banku atbildība par kredītu piešķiršanu ir pietiekama?
Tā kā banku kredītportfeļi strauji neaug, tad, jāsecina, bankas mācījušās no nesenās vēstures. Jāatceras gan, ka pirms ekonomiskās krīzes bankām nebija dots uzdevums skrupulozi vērtēt kredītu prasītājus, bet gan, tieši pretēji, bankām bija dots uzdevums izsniegt pēc iespējas vairāk kredītu un vispār netika runāts par riskiem.
Šāds uzdevums gan nāca no banku akcionāriem.
Jā, protams. Banku darbinieki tikai izpildīja akcionāru uzstādījumu - akcionāri teica, ka vajag dot naudu prom no bankas kredītos un darbinieki tā arī darīja. Šādas akcionāru prasības rezultāts bija tas, ka ekonomiskās krīzes laikā - 2009.-2010. gadā - daudzas bankas norakstīja visu peļņu, ko bija guvušas iepriekšējos desmit gados.
Tas, ka pirmskrīzes gados pēc banku akcionāru prasībām īstenotā intensīvā kredītu piešķiršanas politika bija kļūdaina, ir neapšaubāmi.
Atceroties nesenās pagātnes kļūdas, kā vērtējams tas, ka nesen Eiropas Centrālā banka (ECB) piemēroja negatīvas procentu likmes noguldījumiem?
Eiropā pastāv liela atkarība no bankām atšķirībā no citām lielajām ekonomikām, piemēram, ASV, kur biznesa attīstībā daudz vairāk piedalās privātais kapitāls. Eiropā biznesa labklājība lielā mērā atkarīga tieši no bankām, un, tā kā bankas pēdējā laikā cīnījušās ar restrukturizācijas procesiem, tad kreditēšana nedaudz piemirsusies.
ECB solis nenoliedzami ir sensācija, tas jau visā Eiropā banku vadības sēžu zālēs tika apspriests un tika diskutēts par to, vai tiešām būs jākreditē vairāk. Domāju, ka tā arī notiks, jo akcionāri grib peļņu, un, ja ECB noguldītās naudas summas vairs neaugs, bet dils, tad vairāk naudas turpmāk aizies kredītos un Eiropā ekonomikā kredītu veidā ieplūdīs miljardi. Pieļauju, ka šī baņķieru paaudze otro reizi pirmskrīzes gadu kļūdas nepieļaus un tagad kreditēšana būs saprātīga. Kāda būs nākamā banku akcionāru paaudze, kura, protams, arī gribēs gūt lielu peļņu, grūti pateikt.
Kā vērtējat Eiroparlamenta virzīto eirozonas banku vienoto uzraudzību?
Tāpat kā bankas izdarīja secinājumus no diezgan briesmīgas krīzes situācijas, kādā atradāmies pirms dažiem gadiem, arī uzraugošajām institūcijām jāizdara secinājumi un jāuzņemas atbildība, jo arī banku uzraugiem bija zināma loma tajā, ka banku sektors iestūrēja pārāk dziļi vienā grāvī, par daudz aizraujoties ar kreditēšanu.
Vienotais eirozonas banku noguldījumu garantiju fonds būtu vajadzīgs?
Neredzu īpašu atšķirību, vai šāds fonds darbojas autonomi katrā eirozonas valstī, vai arī pastāv vienotais noguldījumu garantiju fonds, jo vienotajā eirozonas finanšu sistēmā jau tāpat visi maksā par visiem. Piemēram, kad Grieķija vai Spānija nonāca krīzē, citas eirozonas valstis sniedza finansiālu atbalstu, turklāt pat ne tikai eirozonas valstis. Tāpat visi esam vienā laivā, un, ja laivā ieplūdīs ūdens, tad visiem būs jāņem kastrolīši rokās un ūdens no laivas jāsmeļ ārā.
Kā Latvijas finanšu sektorā jūtama eiro ieviešanas ietekme?
Gribu uzsvērt, vēl pāragri teikt, ka eiro ieviešana nesekmē investoru ienākšanu Latvijā. Pieci seši mēneši globāla mēroga investoru pasaulē ir ļoti īss laiks. Piecos sešos mēnešos investori tikai izlasa preses relīzi par to, ka arī Latvija tagad ir eirozonā. Investoru vidē nekas nenotiek piecos mēnešos, nav tā, ka Latvija no 1. janvāra ievieš eiro, bet februārī ārvalstu investori jau ir lidostā Rīga un meklē, kur investēt naudu. Pusgads nevar būt atskaites punkts, lai pateiktu, ka līdz ar eiro ieviešanu gaidījām investorus, bet investori tomēr uz Latviju nenāk. Lai izdarītu secinājumus, jāpaiet ilgākam laikam.
Savulaik Dienā rakstījām, kādi secinājumi par eiro ieviešanas ietekmi uz investīcijām Igaunijā tika izteikti 18 mēnešus pēc eiro ieviešanas.
Jā, 18 mēneši jau ir nopietnāks periods, arī Latvijā secinājumus par eiro ieviešanas ietekmi uz investīciju piesaisti varēs izdarīt 2015. gadā, tomēr perspektīva, kādā skatās investori, ir trīs līdz pieci gadi. Turklāt šopavasar Ukrainas nemieri radīja zināmu piesardzību pret mūsu reģionu.
Tomēr nenoliedzami līdz ar eiro ieviešanu Latvija nonākusi citā - lielajiem investoriem interesantākā - kategorijā.