Kāda tā būtu? Manuprāt, ir jēdzīgi, ja politiķi par konkurentu saka: jūsu programmā ir solījums, kura pildīšanai nepieciešama summa x, kuras avotu jūs nespējat norādīt, tādēļ es saku, ka jūs esat populists. Vai - jūs trīs reizes esat balsojis pretēji tam, ko jūs tagad sakāt, tādēļ es saku, ka jūs esat melis. Nav jāvairās no stipriem vārdiem, ja to lietošana ir pamatota. Un kritizētajai pusei būtu svarīgi nevis uzmest lūpu, bet saprast, ka adekvāts pretinieks (pašam varbūt to nenojaušot) patiesībā ir noderīgs, jo, viņš, piemēram, kritizējot, iepazīstina cilvēkus ar kritizētā tēzēm. Ja padomājam vēstures kategorijās, jāsecina, ka par daudzām mācībām, notikumiem mēs vispār esam uzzinājuši, pateicoties šo mācību kritiķiem. Par dažādām t. s. ķerceru kustībām kristietības pirmsākumos mēs zinām, faktiski pateicoties pašas baznīcas tēviem; par galliem mēs zinām, pateicoties viņu pretiniekam Jūlijam Cēzaram utt. No šī viedokļa politisko uzskatu cīņa maz atšķiras no kaislīgām diskusijām zinātnē vai teoloģijā.
Te nu var iebilst, ka gribēt nav kaitīgi - Latvijā politiskās vārdu apmaiņas vienmēr ir bijušas uz «pats esi muļķis!» robežas. Nevarētu gan teikt, ka tā ir tieši Latvijas problēma - vēsturē var atrast ne mazums piemēru, kad var tikai pabrīnīties, kā it kā inteliģents (?) cilvēks var izvēlēties tik bezgaumīgus argumentus. (Mans pēdējā laika iecienītākais piemērs: Franču akadēmijas (!) loceklis mediķis Edgars Berijons 1915. gadā publicē pētījumu (?), kura būtība ir pierādīt, ka vācieši, Francijas tā laika pretinieki Pasaules karā, ir specifiska tauta, jo viņi biežāk nekā citi eiropieši apmeklējot tualeti...). Un ir pretēji piemēri: kad viedoklis tiek aizstāvēts emocionāli, dedzīgi, indīgi... bet cienījami. Cilvēks var vērsties ar kliedzienu: «Es apsūdzu!» (E. Zolā), tomēr tu saproti, ka tas ir patiesi un ka, lai cik sakāpināts tas ir, šis cilvēks pret pretiniekiem nelietos neģēlīgus līdzekļus.
Kāpēc Latvijā politiskās debates ir tik...? Laikam jau kāds to dalībniekiem iestāstījis, ka cilvēkiem patīk šovi, ka viņi nespēj atšķirt izklaidi no politikas. Ka cilvēkiem atmiņā paliek tas, kurš lieto stiprākus epitetus un apgalvojumus. Man gan liekas, ka tieši šī cilvēku uzskatīšana par muļķiem ir viens no iemesliem uzticības krīzei starp varu un sabiedrību. Ja vēlētājs redz, ka viņu uzskata par aunu, viņa attieksme pret politiku kļūst tikpat nihilistiska.
Ko darīt? Varbūt var ar likumu noteikt - un gādāt, lai to operatīvi, nevis post factum var īstenot - ja politiķis tiek pieķerts apmelojam konkurentu, viņš tiek noņemts no priekšvēlēšanu cīņas trases? Medijus taču priekšvēlēšanu periodā monitorē un sodus liek par pārkāpumiem operatīvi. Ar ko pretinieka apmelošana un attiecīgi vēlēšanu rezultāta ietekmēšana ir mazāks pārkāpums par vēlētāju uzpirkšanu?