Tomēr Kalvi absolūti neatgādina atsvešinātu būtni, kura atšķirībā no saviem klausītājiem atrodas uz skatuves, kur uzkāpusi, lai izpildītu savu «obligāto» dziesmu programmu un nozustu tikpat pēkšņi, kā parādījusies. Šķiet pat, ka viņa starp dziesmām tūliņ ierunāsies skaidrā latviešu valodā, kaut valodai vai tās barjerai galīgi nav nozīmes ne viņas dziesmās, ne starp tām, kad Kalvi uzrunā publiku tik biklā un maigā guļamistabas balstiņā, kas līdz galam salauž visu klātesošo sirdis.
Kas svaigs un tīrs
Annas Kalvi dziesmas, dziedāšana un ģitārspēle, kā jau tas mūsdienās ierasts, tikusi salīdzināta ar dažādiem slaveniem māksliniekiem. Šoreiz tikai viena vienīga iemesla dēļ: mūzikā ir noticis tik daudz, ka grūti nepiemeklēt «gatavu tērpu tavam pakaramajam». Citu iemeslu nav, pat ja pati māksliniece intervijās min dažādus savus iedvesmotājus, jo koncerta laikā nostiprinās pārliecība, ka Anna Kalvi ir kas svaigs un tīrs. Viņa ir gājusi pati savu ceļu - ģitārspēli izgudrojusi no jauna, jo rotaļājas ar savu instrumentu tik kaislīgi, it kā būtu paņēmusi to rokās pirmo reizi. Dzied, kā jūt: te tik tikko paverot mikrofonam piekļautās spilgti sarkanās lūpas čukstiem, te uz ģitāras basa stīgām balstītajā dziesmā Suzanne And I iedziedoties zemā, mazliet piesmakušā balsī kā panroka operdīva Sūksija no Siouxsie and the Banshees (pliķis pašam autoram par salīdzinājumiem), te pamodinot visus kā sirēna, kuras galvenais uzdevums ir būt sadzirdamai visiem. Arī dziesmu uzbūvē parādās negaidīti muzikāli pavērsieni, kuri klausītājam liek salēkties, pat ja viņš nedzird tās pirmo reizi. Pavērsieni, kuri mūzikā ir neierasti, tāpēc it kā nepareizi, un tieši tāpēc kļūst par Annas Kalvi autogrāfiem klausītāju apziņā. Pēkšņi šķiet, ka Kalvi atvērusies vēl viena balss un viņa dzied kā duets, kas atkal ir viens iemesls salēkties, jo tas taču nav iespējams! Izrādās, otra balss pieder bundziniekam Danielam Meidenam-Vudam, un atkal atrisinājums slēpjas tajā vienkāršajā (it kā) faktā, ka Kalvi un viņa balsis ir tik dažādas, bet saskanīgas, ka šķiet uz viena burvju mājiena radītas. Trešā mūziķe ir Mallija Harpaza, kura papildus dažādām perkusijām vajadzības gadījumā spēlē ar nelielām rokas plēšām darbināmas ērģeles.
Pēc Kalvi nespēsit...
Ideālajā variantā katram koncertam jābūt tādam, kuru baudot šķiet, ka tas ir pats labākais, kas iespējams. Ka tajā gūtais apmierinājums vismaz uz kādu laiku būs pietiekams - gribēsies klusumu un mieru. Tam ļauties, protams, gadās reti, jo apkārtējais informācijas un piedāvājumu slogs ir grūti izturams - cits koncerta apmeklētājs tūliņ dosies baudīt kādu citu labu koncertu, jo to deficīta apstākļos kaut ko laist garām ir grēks, cits mājupceļā klausīsies mūziku savās austiņās, vēl kāds steigsies uz ballīti, jo ir sestdienas vakars. Un viņi visi mirklī aizmirsīs savu varbūt skaļi neizteikto, bet noteikti atnākušo atziņu, ko drīz pēc Annas Kalvi koncerta tviterī publicēja Pēteris Pūrītis: «Kas bijis uz viņas koncertu, vairs nespēs klausīties s***s.» Pilnībā piekrītot gan šim apgalvojumam, gan salīdzinājumam ar arfu, kuras spēlēšanas manieri atgādina Annas Kalvi slaido pirkstu graciozi veiklais dancis pa džeza mūziķu visbiežāk piekoptajā augstajā tvērienā turētās ģitāras stīgām, šis koncerts un Kalvi kā parādība jādēvē par muzikālu notikumu ne vien Rīgai, bet visai mūsdienu mūzikai. Šādas mākslinieces rodas reti. Pie suvenīriem gan vēl jāpiestrādā - pašas mākslinieces atturīgi valdzinošais tēls ar atpakaļ atglaustajiem matiem un lielo daudzumu sarkanās krāsas gan dzīvajā koncertā, gan albuma vāciņā ir perfekts, bet tirgotavā atrodamo melno krekliņu metālistu tradīcijās ieturētais dizains liek atturēties no iegādes. Toties dziedātājas plates Rīgas koncertā tika izpirktas pilnībā.
Varbūt lielu lomu šajā tiešo trāpījumu ķēdītē spēlē arī fakts, ka Palladium Rīga telpas turpina pierādīt savu piemērotību ļoti dažādiem pasaules līmeņa koncertiem - ja jau gan elektroniskie klauni FM Belfast, gan darbaļaužu roks Kaiser Chiefs, gan liktenīgā dīva Anna Kalvi tajā šķita īstajā vietā un laikā. Sevis saudzēšanas nolūkos labāk nemaz nesāksim lēst, cik daudz muzikālo piedzīvojumu mums tur gājis secen, kamēr šīs telpas bija vienkārši mirušas - no kinoteātra slēgšanas līdz koncertzāles atklāšanai.