Saeimas vēlēšanu laikā bija aktīvi iesaistījušies politiskajā aģitācijā (kā Jānis Egliņš, 21 gads, kurš no Jaunā laika jaunatnes organizācijas atbalstīja Vienotību, Mirdza Šķila, 20, veica līdzīgas aktivitātes, tikai politiskajā apvienībā Par labu Latviju!) vai paši centās iekļauties deputātu kandidātu «lomās» (Latvijas ukrainis un vēl, kā pats definē, latvijietis, patrioti.lv biedrs Mitrofans Slobodjans, 25, kurš startēja Saskaņas centra sarakstā, vai Māris Antons, 22, kurš kopā ar premjera amata kandidātu Laimes lāci piedalījās vēlēšanās no Pēdējās partijas listes).
Četras nākotnes
Četri jauni cilvēki - četras politiskās izvēles. Četras nākotnes. Trīs no viņiem joprojām domā par politiku un/vai savu karjeru tajā. Ceturtā - Mirdza - realizējusi savu jau filmā pausto sapni - aizbraukt uz ārzemēm, apprecējusies, tagad dzīvo Francijā. Visi dokfilmas varoņi, kā mēdz teikt, ir forši mūsdienu jaunieši (kaut arī privāti man visatraktīvākā un vienlaikus nenopietnākā, toties fanīgākā šķita Šķēles un Šlesera dievinātāja Mirdza). Jānis druscītiņ atgādina tādu solīdu Zinīti no slavenās bērnu grāmatas, Mitrofans - labestīgu karjeristu, kurš ir gudrāks, nekā izskatās, Māris - Māris ir vienkārši ironisks gudrinieks, kurš skaidri apzinās politiskā cirka jēgu un formas, tomēr aktīvi tajās piedalās (un Mārim ir burvīga vecmāmiņa - viņa ir tā, kura «izvadāja Mārīti, Jānīti, Uldīti uz šaha pulciņu», viņai Latvija tā Dieva auss un konfektīte).
Jāteic, uz jauniešu vecvecākiem un vecākiem režisore Krista Burāne raugās ar lielu sirsnību, pat pietāti, jo tieši viņi kā «fons», iespējams, ļauj skatītājam saprast, kāpēc šie Latvijas «bērni» un sabiedrība kā kopums ir tāda, kāda tā ir, kā filmā atzīst Māris: sabiedrība ir «sadrumstalota, īgna, neprot pasmieties par sevi un nav lepna, ka dzīvo Latvijā», un kāpēc Latvijā politika joprojām ir «tirgošanās un bardaks».
Noskatoties filmu, kas, manuprāt, ir gana raita un vērīga, iesākumā grūti formulēt tās žanrisko piederību un autores intonāciju. Liekas, tas ir paskumjš farss, kas palīdz izprast, kāpēc Latvijā vēlētāji «uzkāpj uz tā paša grābekļa», kolektīvā labticībā piedaloties politiskās nolemtības rituālā, proti, vispirms ievēlē deputātus un uzreiz sūkstās, ka atkal ne tos ievēlējuši.
Traģifarsa iezīmes
Citādi kā par traģifarsu nenosauksi 10. Saeimas vēlēšanu kampaņas pasākumus, kad Čikāgas piecīši, atbalstot Vienotību, Vērmanes parkā dzied bezsakarīgas «politiskas peršas»: «Ilgi stāvu, domādama, kam lai sēžu kamanās,/ Vai pie Saeimas deputāta vai pie sava bāleliņ'/Dep'tāts vedīs četrus gadus, bāliņš mūža gabaliņ'/Labāk ej pie deputāta, ne pie sava bāleliņ'.» Vai - ar alu, šampanieti un šņabi «uztankojusies» Saskaņas centra jauniešu kompānija, kas ar sarkanu autobusu braukā pa Maskačkas rajonu, megafonā aurēdama: «Viss bus labīī/Vsjo buģet horošo!» (SC sauklis iepriekšējās vēlēšanās), bet Mitrofans, drūmi klusēdams, piedalās šajās ākstībās - acīmredzami, ka puisim kauns. Zīmīga ir vēl kāda filmas «poētiskā metafora» - vēlēšanu rīts Jānim paveras ar pienbieziem, necaurredzamiem miglas vāliem. Nerimtīgajai čivinātājai un «iedzimtajai optimistei» Mirdzai, kurai patīk Par labu Latviju! «reklāmas pildspalviņas, šortiņi, Šķēles plakāts, kas ir tik foršs - redzi, kā viņa acis visu laiku uz tevi skatās, lai kur tu nebūtu telpā», omīte ar saviem tik prātīgajiem jautājumiem par mazmeitas nākotnes nodomiem «nosit entuziasmu». Pavisam nopietnas atklāsmes nāk no Mitrofana - puisim ir skaidrs mērķis dzīvē - kļūt par Latvijas ekonomikas ministru, tikpat skaidrs viņam ir arī redzējums par politiķiem: «Nils (Ušakovs - N. N.) nav inteliģents tādā padomju nozīmē, ka godīgākais, labākais, principiālākais, bet viņš ir izcils piarščiks un politiķis.» Dzirdēt ko tādu no Latvijas patriota Mitrofana Slobodjana, kura vectēvs, arī Mitrofans Slobodjans, bijis septiņu Zelta zvaigžņu kavalieris, Padomju Savienības varonis un (pasprūk Mitrofanam junioram) «kā šodien sauktu politologs, nu, poļitruks», kam nācies «daudzus nogalināt idejas dēļ», - šādi kadri ir zelta vērtē kā laikmeta dokuments, kas uzrunā skaudri un pārāk tieši - kā liecība par multietnisko, multipolitisko, multikulturālo Latviju. Bet citas mums nav. Par ideāliem un vērtībām filma liek domāt neuzbāzīgi, bet cieti. Portretējumi, vērojumi ir izdevušies pat ar tik irdenu dramaturģiju - rezultāts panākts, saliekot filmas godīgos - varbūt pat pret pašu gribu (jo filmas kamerai melot nav iespējams, tik prasmīgi «aktieri» šie jaunie cilvēki nav) - varoņus jēgpilnā secībā - no cerību entuziasmā diedzēta naiva ideālisma (Jānis, Mirdza) līdz sarkastiskam apcerīgumam par lietu un cilvēku dabu «kā tādu» (Mitrofans, Māris). Kā vērojams vienā no filmas fiksēto partiju reklāmas saukļiem - no sirds pa sirdi. Un - ar cukurgailīti mutē. Šoreiz cukurgailīša lomā - Valdis Zatlers ar savu Rīkojumu nr. 2 10. Saeimas 206. darbadienā. Tas arī ir Kristas Burānes filmas atskaites punkts, ko neiespējami ignorēt.