Drīz abu roku pirkstu vairs nepietiks, lai uzskaitītu visas augstās amatpersonas, kam pēdējos gados liegta vai uzkrītoši ilgi vērtēta pielaides došana valsts noslēpumiem. Vairāki cilvēki tādējādi savus amatus jau zaudējuši, arī valsts tikusi pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) piespriesta soda par likumdošanas nepilnībām šajā jomā, bet nekas nemainās - arī pašreizējā valdībā, kas darbojas jau pāris mēnešu, ir divi ministri, kuru atbilstību valsts noslēpumu zināšanai attiecīgais dienests joprojām turpina pētīt. Vērojot notiekošo, rodas sajūta, ka kāds īpaši centīgi darbojas pēc strikta plāna: katrā valdībā vismaz pa kādam izbrāķētam ministram, lai politiķi un vēlētāji zina, kam īstā vara un teikšana valstī (kas, protams, būtu absurds).
To, ka problēma ir aktuāla un risināma, jau pērnvasar atzina Ministru prezidente Laimdota Straujuma. Augustā valdība Satversmes aizsardzības birojam uzdeva izveidot darba grupu, lai pārskatītu tiesisko regulējumu par valsts noslēpuma piešķiršanas kārtību. Tika diskutēts arī par to, ka personu pārbaude jāsāk vēl pirms iecelšanas amatā. Taču nekas neliecina par progresu, jo īpaši ņemot vērā, ka problēmas turpinās.
Šajā sakarībā ir vairāki jautājumi, uz kuriem beidzot gribētos saņemt skaidras, ticamas atbildes no visaugstākā līmeņa amatpersonām.
Pirmkārt, kad pilnībā būs novērstas tās nepilnības, ko konstatējusi ECT?
Otrkārt, vai ir mehānisms savlaicīgai un pastāvīgai pielaižu vērtētāju objektivitātes kontrolei (būs, protams, labi, ja «izbrāķētie» varēs savu nevainīgumu aizstāvēt tiesā, taču daudzos gadījumos tad jau ir par vēlu - darbs zaudēts, reputācija un karjeras iespējas sabojātas; labāk, lai līdz tiesai nav jānonāk).
Treškārt, pat ja pieņemam, ka amatpersonas šobrīd tiek vērtētas objektīvi (par ko daudzkārt diemžēl ir pamats šaubīties), loģisks ir jautājums par vērtēšanas kvalitāti iepriekš un attiecīgi - vērtētāju un to priekšniecības atbildību. Taču, ja arī iepriekš vērtēja nevainojami, situācija ir ne mazāk satraucoša - tas nozīmē dramatiski strauju cilvēkresursu degradāciju politiskajā vidē, pret ko būtu jācīnās daudz aktīvāk nekā pret Āfrikas cūku mēri Latgalē.
Ceturtkārt, un tas ir politiskā līmenī skatāms jautājums, - ja reiz problēmas ar pielaidi valsts noslēpumiem pārsvarā nez kāpēc ir tikai vienas koalīcijas partijas pārstāvjiem, ir, maigi sakot, dīvaini, ka pārējie ar «tik neuzticamiem» joprojām sadarbojas. Vai visa šī pielaižu procedūra tiešām tiek izmantota politiskajām spēlītēm? Atspēkojiet!