Zinātniski ir aprēķināts, ka trešdaļa cilvēces barības resursu ir atkarīga no augu apputeksnēšanās, un lielākā daļa augu tiek apputeksnēta ar bišu palīdzību. Salīdzinot Latvijas enerģētikas objektus ar rožu dārzu, saprotam, ka bišu funkciju pilda enerģētikas speciālisti, zinātnieki, eksperti un apskatnieki. Līdzīgi kā bišu saimē, katram no minētajiem ir sava loma attīstības veicināšanā.
Vēlos iztirzāt vairākas aksiomas un to izpausmes enerģētikā, kuras aprakstos sastopami ačgārni priekšstati un pat dezinformācija. Enerģētika aptver plašu tautsaimniecības nozaru lauku - elektroenerģētiku, siltumenerģiju un transportu, no kuriem mūsu zemē visneefektīvāk turpina izmantot siltuma enerģiju, mums ir iespējas samazināt patēriņu, un daudzās Latvijas pilsētās ir piemēri, kā 60., 70. gadu namu projektos ar siltināšanu panākts siltuma taupības efekts vairāk nekā par 50%.
Latvijā sastopam vispolarizētākos viedokļus par nozares vēlamo virzību, ko lielā mērā uztur spēcīgi mīti vai individuālu komersantu projektu lobēšana. Šobrīd - lai kā daudziem nepatīk dabasgāzes izmantošana enerģētikā, lai kā baidāmies no šī resursa viena piegādātāja, šis partneris ir nevainojami pildījis saistības 50 gadus, un nekas neliecina, ka paredzamas izmaiņas piegādēs. Par šo resursu pieejamību daudzviet pasaulē tikai sapņo.
Diemžēl jāsaka, ka bez atbalsta Latvijā, tāpat kā ikvienā citā valstī, šobrīd nav iespējams uzbūvēt nevienu jaunu ģenerējošo iekārtu, ja vien tā nav atomelektrostacija, būtisks jautājums - kur atbalsts ir jāsniedz viszemākais, tāds, kas atstāj minimālu iespaidu uz elektroenerģijas izmaksām.
Latvenergo Rīgas TEC-2 (Rīgas otrā termoelektrocentrāle) rekonstrukcijas projekts ir valstiski atbalstīts un racionāli izsvērts investīciju projekts, kas balstīts uz ekonomiskā pakāpeniskuma principa - vispirms atbalstām vislētākos risinājumus. Katra ar dabasgāzi saražotā elektroenerģijas kilovatstunda (kWh) ar visu atbalstu patērētājiem maksā lētāk, nekā tā būtu ar atjaunīgajiem energoresursiem (un arī atbalstu) darbinātā spēkstacijā. Piemēram, 2011. gadā Latvenergo TEC vidējā elektroenerģijas ražošanas cena obligātajā iepirkumā bija 5,3 sant./kWh, par kuru iepirka nepilnas 2,1 teravatstundas jeb TWh (aptuveni 30% no Latvijas kopējā elektroenerģijas patēriņa). Elektroenerģijai kā jebkurai citai precei ir sava tirgus cena. Katra Latvenergo TEC saražotā elektroenerģijas kilovatstunda 2011. gadā pēc būtības ir saņēmusi atbalstu 1,9 sant./kWh, savukārt katru no atjaunīgajiem energoresursiem zaļi saražoto kWh patērētāji ir atbalstījuši par 7,8 sant./kWh jeb četras reizes vairāk nekā lielajai dabasgāzes koģenerācijai.
Ja parēķinātu, cik tad elektroenerģija patērētājiem izmaksātu, ja visu daudz lētāko lielo dabasgāzes koģenerāciju aizstātu ar zaļi saražoto elektroenerģiju, jāsaka, ka patērētāju atbalsta maksājumi gadā četrkāršotos un sasniegtu 160 miljonus latu.
Lielie TEC, saņemot jaudas atbalstu, spēj apgādāt Latvijas lietotājus ar 2,1 TWh elektroenerģijas par samērā zemām cenām un - pats galvenais - spēj nodrošināt, ka jebkurā stundā ir pieejamas vismaz 800 MW elektriskās jaudas. Ja par šīm pašām izmaksām Latvijā sākotnēji tiktu celtas biomasas elektrostacijas, tad Latvijas energosistēma iegūtu tikai 270 MW elektriskās jaudas, kas ne tikai radītu ievērojamus energoapgādes riskus ziemas periodā, bet būtu absolūti nepietiekami valsts energoneatkarībai. Tādējādi redzam, ka Rīgas termoelektrostaciju jeb lielo TEC rekonstrukcija ietver ne vien nolietotu agregātu atjaunošanu, ievērojamu elektrisko un siltuma jaudu optimizāciju, bet arī nodrošina ievērojami paaugstinātu kurināmā izmantošanas lietderības koeficientu.
Zīmīgi, ka Rīgas TEC-2 līdzinieku nodot ekspluatācijā Elektrēnos steidz mūsu kaimiņi lietuvieši, kas, sastapušies ar rūgtām bāzes jaudu neesamības sekām, ir gatavi dabasgāzes staciju noslogot tikai elektrības ražošanā un lietderīgi neizmantot siltumu, tādējādi būtiski samazinot stacijas efektivitāti. Un tā ir lietuviešu modernākā stacija.
Lielākā daļa būs dzirdējuši par Vācijas plāniem 2011. gadā slēgt atomelektrostacijas, taču daudz retāk esam sastapuši reportāžas par to, ko šī apņemšanās sarūpējusi vienam no pasaules ekonomikas līderiem. Proti, lai ziemas spelgonī vāciešiem nenāktos salt, šajā februārī Vācija bija spiesta atsākt izmantot vairākus pagājušajā gadā izslēgtos kodolreaktorus, jo nācās atzīt, ka nav ar ko kompensēt šo jaudu samazinājumu. Tehniski tas ir izpildāms, bet maksā dārgi. Vācijas ekonomika, iespējams, to var atļauties. Šis notikums - iedarbināt nesen apstādinātās AES - ir likumsakarīgs tehnisks risinājums, jo citu saprātīgu iespēju vienkārši nav.
Vidējais mājsaimniecības sektora gada elektroenerģijas patēriņš uz vienu iedzīvotāju Eiropas Savienībā ir 1680 kilovatstundu, Igaunijā - 1500, Lietuvā - 780, Somijā - 4420, Zviedrijā -4330, Norvēģijā - 7950, kamēr Latvijā - 860 kilovatstundu.
Latvija nav Norvēģija vai Vācija, taču arī mums ir jāsaprot, vai gribam kļūt par valsti, kas nodarbojas tikai ar senatnīgo dravniecību, un tad tiešām elektrības patēriņa pieaugumam un investīcijām jaunās konkurētspējīgās elektroenerģijas ģenerējošās jaudās nav vērts pievērsties, vai tomēr vēlamies redzēt savā zemē harmonisku tautsaimniecības attīstību, kas neizbēgami raisīs lētas elektroenerģijas pieprasījumu, ko patlaban spēj apmierināt tikai lielražotāji.
*Latvijas Elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas (LEEA) valdes priekšsēdētājs