Viņas albumos ir pulka fotogrāfiju no padomju laikiem. Rādot vecās melnbaltās bildes, Guna atminas, kā 1959. gadā ar celtnieku kori no Rīgas devusies uz Latgales Dziesmu svētkiem Daugavpilī, pie Stropu ezera, - dziedātāji fotogrāfijās redzami Abrenes novada tērpos. «Samācījāmies latgaliešu dziesmas un braucām! Lai gan mūsu korī bija tikai daži no Latgales. Toties Latgales radiem par to bija prieks. Bet pirms tam koncertējām Rīgā, un mūs pat filmēja televīzijā,» rādot fotogrāfijas, stāsta Guna. Piecdesmitajos gados pēc Kultūras darbinieku tehnikuma beigšanas prātojusi, kur nu iet dziedāt. «Tā nokļuvu celtnieku kultūras nama korī, mūsu diriģents bija Klements Mediņš,» turpina Guna Puriņa. Mediņš bijis Latgales patriots, kā diriģents - labsirdīgs un aizrautīgs. Pēc šiem Dziesmu svētkiem gan koris beidzis savu pastāvēšanu.
«1960. gadā aizgāju uz Mazo ģildi, kur bija Latvijas Republikāniskais arodbiedrību padomes kultūras nama - LRAP - jauktais koris, kura mākslinieciskais vadītājs bija profesors Leonīds Vīgners. Mūsu šefs, tā mēs viņu saucām. Tur dziedāju, kamēr profesors aizgāja aizsaulē.» Par Vīgnera kungu Gunai vislabākās atmiņas. «Leonīds Vīgners bija labā nozīmē fanātiķis, viņam mūzika bija svarīgāka par visu. Bija laiks, kad Vīgneram jau radās veselības problēmas. Viņš vēl strādāja par pasniedzēju konservatorijā, bet vakaros mums bija mēģinājumi - atceros, kā gājām viņam pakaļ un atvedām uz ģildi,» teic Guna un atstāsta kādu epizodi: «Mēs ejam uz mēģinājumu, un es prasu šefam - kā meitai Dainai klājas, kā dēlam Ivaram? Bet Vīgneram viena atbilde - tur viss kārtībā, tas neattiecas uz mūziku. Mūzika viņam bija viss. Ko viņš no mums dabūja ārā! Mēs taču bijām tikai pašdarbnieki, citreiz vakaros sanācām uz mēģinājumiem noguruši, gribas papļāpāt... Bet tuvojas koncerts, un šefs cērt kāju pie zemes. Par viņu jau leģendas klīda, cik strups esot bijis, kā apsaukājis. Reiz, kad rīta mēģinājumā pirms vakara koncerta šefs bija nonācis teju līdz baltkvēlei, starp kora vīriem atskanēja balss: «Šef, vakarā būs.» Un vakarā bija! Mēs nekad neko neņēmām ļaunā, jo zinājām - tas viss lielās mūzikas vārdā,» stāsta Guna.
Vīgners esot suģestējis ar acīm. «Kad dziedājām Lauztās priedes - visu cieņu citiem kordiriģentiem, bet tā, kā diriģēja Leonīds Vīgners!» sajūsmu joprojām pauž seniore. Viņa atceras, kā reiz vienos Dziesmu svētkos, kad vēl varējis kāpt tribīnē, Vīgners bijis iecelts par goda diriģentu, bet viņam nav devuši diriģēt. «Vīgners bija sašutis - goda diriģents, un nav nevienas dziesmas? Un viņš aizbrauca uz Igauniju - parādīja savu stāju. Viņam tiešām bija sava stāja un latviskums visaugstākajā šī jēdziena izpratnē. No funkcionāru puses kā lauztās priedes viņš tika lauzts, bet neliecās. Tie gadi, ko nodziedāju Vīgnera vadībā, ir atmiņām bagātākie. Nenovērtējami kā īsta bagātība!» uzsver Guna Puriņa.