Viesturs bija īpašs ar savu izcilo prātu, fenomenālo atmiņu un spēju izteikties. Viesturs Reņģe bija viens no Latvijas Universitātes (LU) psiholoģijas programmas veidotājiem Latvijā. Viņš pārzināja personības, sociālo un organizāciju psiholoģiju, bija iniciators satiksmes psiholoģijas pētniecībai Latvijā, kā arī nopietni pētīja psiholoģijas vēsturi. Viesturs uzrakstījis 130 zinātnisku publikāciju un septiņas mācību grāmatas, strādājis arī Latvijas Mākslas akadēmijā un Ventspils Augstskolā.
Viesturs Reņģe dzimis 1952. gadā Madonā, kur pavadījis bērnību. Pēc Rīgas 3. vidusskolas absolvēšanas no 1970. līdz 1978. gadam Viesturs Reņģe studēja psiholoģiju Maskavas Valsts universitātē (MVU), iegūstot psiholoģijas zinātņu kandidāta grādu.
Studiju biedrene Sarmīte Voitkāne atceras viņa ierašanos MVU: «Mūsu nelielajai grupai pievienojās nopietns, skaists jauneklis, kurš bija ļoti ieinteresēts psiholoģijas izzināšanā, kā arī draudzīgs un iecienīts kursa biedru vidū. Viņu augstu vērtēja profesore Blūma Zeigarņika, saredzot viņa nākotni klīniskās psiholoģijas laukā.»
Tolaik Viesturs nopietni interesējās par klīnisko psiholoģiju un disertāciju veltīja šizofrēnijas slimnieku izpētei.
1978. gadā Viesturs Reņģe sāka strādāt LPSR Tautsaimniecības vadītāju kvalifikācijas celšanas institūtā, kopš 1984. gada būdams psiholoģisko metožu katedras vadītājs - tas nozīmēja gan pasniedzēja darbu, gan pētniecību un darbu ar psiholoģijas metodikām. Viesturs bija pirmais Latvijā, kurš sāka vadīt psiholoģiskā treniņa grupas.
Lielākais Viestura Reņģes «revolucionārais» nopelns bija psiholoģijas studiju programmas izveide Latvijas Universitātē 1991. gadā, iesaistot Maskavas un Ļeņingradas universitāšu psiholoģijas programmu beidzējus, topošos psihoterapeitus, kā arī vieslektorus no Zviedrijas.
Viesturs bija izcils lektors. Tikpat nopietni viņš pievērsās arī studentu darbiem. Profesore Sandra Sebre, viena no Viestura tuvākajām kolēģēm, uzskata: «Viesturs vienmēr bijis pīlārs, kas satur un balsta psiholoģijas studiju programmas - visos līmeņos. Viņa zināšanas bija visaptverošas, būt kopā kādā konferencē bija bauda - gan slavējot un kritizējot referātus, gan apskatot vēsturiskus un mākslinieciskus objektus ar viņu kā mākslas vēstures un pasaules vēstures viszinošu «tūres vadītāju».»
Viena no Viestura līdzgaitniecēm Ārija Karpova saka: «Ar Viestura aiziešanu zudis miers, jo Viesturs bija erudītākais gan Rietumu, gan Krievijas psiholoģijas zinātnes vēsturē. Ja radās jautājumi, viņš jau vienmēr zinās...»
Viesturs daudz ieguldīja starptautiskajā sadarbībā. Jau XX. gadsimta 70. gados viņš sāka sarakstīties ar ASV Pensilvānijas Universitātes profesoru Juri Dragūnu, kurš raksta: «1970. gadā saņēmu gaisa pasta vēstuli ar Maskavas pasta zīmogu. Tajā bija atsauce uz kādu manu rakstu un lūgums atsūtīt novilkumu. Sekoja vēstuļu apmaiņa. Atklājām līdzību uzskatos un nostādnēs arī filozofijā un politikā.»
Pateicoties Viesturam, divi viņa skolnieki LU profesori Ivars Austers (LU Psiholoģijas nodaļas vadītājs kopš 2012. gada) un Ģirts Dimdiņš XX gadsimta 90. gadu beigās sāka studēt Stokholmas Universitātē, iegūstot tur doktora grādu.
Viesturam bija dziļa interese par literatūru un mākslu jau kopš studiju gadiem, kad prasme no galvas citēt dažādu grāmatu autoru idejas bija «labais tonis». «Obligātā literatūra» bija Bulgakovs, Vonnegūts, Mērdoka, Solžeņicins.
Sarmīte Voitkāne atceras, kā «viņš jūsmoja par Pasternaka Doktora Živago Ziemsvētku zvaigznes dzejoli. Grāmata bija aizliegta, bet draugi disidenti palīdzēja to dabūt». Arī vēlāk Viesturam vienmēr varēja lūgt ieteikumus grāmatu lasīšanā - Pamuks, Pīrss, Velbeks, Makjūens un citi autori bija viņa pēdējo gadu iecienītākā literatūra.
Viesturs bija komunikabls un atvērts cilvēks. No studiju laikiem joprojām ir draugi Krievijā. Fjodors Vasiļuks, raksta: «Lielajā, pieredzējušajā profesorā dzīvoja bērna dvēsele, kas izpaudās kopīgās pasēdēšanās, tuvās sarunās, ceļojumos kalnos un pie jūras.»
Viens no Viestura vistuvākajiem draugiem bija filozofs Andris Rubenis. Kopā pavadīts daudz laika, strādājot un svinot svētkus, piemēram, tradicionālus Jāņus Ineša ezera krastā kopā ar zinātni un kultūru mīlošiem cilvēkiem, arī Juri Podnieku. Kopā ar Podnieku viņi apsprieda filmu Vai viegli būt jaunam?, pārrunājot arī, kā uzņemto materiālu slēpt no Stūra mājas.
Viesturu raksturoja arī dziļa emocionalitāte - gan labestība, spēja izprast otrā cilvēkā notiekošo un sociālas situācijas, gan arī dziļi pārdzīvojumi par meliem, izlikšanos un negodīgumu. Viestura kolēģe Ieva Bite uzsver viņa spēju sniegt atbalstu: «Ne viens vien viņu savā ziņā uztvēra kā tēvu - gādīgu, labestīgu, prasīgu. Arī Viestura humors un ironija bija izsmalcināti un trāpīgi.»
Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas kolēģi un draugi
Atvadīšanās no Viestura Reņģes notiks šodien, 18. oktobrī, plkst. 14 Rīgas krematorijā.