Bijusī Daugavpils galvenā arhitekte Ģertrūde Rasnače izpētījusi savas dzimtas vēsturi Kalupes un Jasmuižas pagastā deviņās paaudzēs. Kaut arī daļu informācijas, kas bija palikusi šovasar nozagtajā datorā, nācās atjaunot, zagļi nav nolaupījuši uzņēmību darbu turpināt. Ģertrūde atzīst, ka viņas bēdīgā pieredze ir mācība jebkuram pētniekam - vērtīga informācija jāglabā datora ārējā diskā. Pagātnes pētīšana palīdzējusi viņai izprast daudzas likumsakarības gan savā, gan savas paaudzes liktenī.
Baznīcu grāmatās rokoties
«Tie ir divu dzimtu stāsti, kurus es gribētu uzdāvināt katram vecākajam dzimtas pārstāvim, - viens par manas mātesmātes, otrs par mātestēva dzimtu.» Interese par pagātni Ģertrūdei bijusi jau bērnībā, kad, no skolas uz mājām ejot, izpētīti visi uzraksti uz kapsētas pieminekļiem, par veciem notikumiem iztaujātas kaimiņu tantes. Atmodas laikā Ģertrūde Rasnače vadīja Daugavpils Latviešu biedrību, iepazinās ar rakstnieci Melāniju Vanagu, viņa rādījusi pašas izpētītos milzīgos dzimtas zarus. Tagad pētījumus krietni atvieglojot internets, kopš portālā raduraksti.lv ir ievietotas vecās baznīcu grāmatas, kā arī 1897.gada tautas skaitīšanas materiāli, liela daļa informācijas gūta, pētot šos padzisušos ierakstus. Sākumā nemaz tik viegli neesot bijis piešauties, lai saprastu rakstvežu rokrakstus, ieraksti veikti gan krievu, gan poļu valodā, kara gados tintes vietā pat izmantota biešu sulu, savukārt miera laikos ieraksti esot kaligrāfiski un regulāri. «Cik dīvaini, pagājuši vairāk nekā 100 gadi, bet ciemu nosaukumi ir saglabājušies tādi paši.»
Blēdīja gadus
Visticamākie esot ieraksti par dzimšanu, jo bērnus parasti kristījuši jau otrajā dienā pēc piedzimšanas, jo liela daļa jaundzimušo mira. Savukārt laulības ieraksti ne vienmēr esot precīzi. Vīri, precot jaunākas sievas, nereti centušies noblēdīt dažu labu dzīves gadu. Katoļiem laulību ieraksts ir bijis noteikti tajā draudzē, kur dzīvoja līgava, nevis tur, kur dzīvoja līgavainis. Laulībām parasti ir bijuši daudzi liecinieki, reizēm pat puse ciema - jautrs un patīkams pasākums. Sievietes parasti precējušās ļoti jauniņas ar krietni vecākiem vīriem un bieži palikušas par atraitnēm.
Stipru sieviešu dzimtas
Ģertrūdes vecvecmāmiņas dzimtā visu paaudžu sievietes bijušas gan skaistas, gan stipras, gan arī mākslinieciski apdāvinātas, lielas rokdarbnieces. Arī pati Ģertrūde ir liela adītāja, bet viņas meita Evelīna māca jaunās rokdarbnieces Daugavpils Mākslas vidusskolā Saules skola. «Mana vecvecmāte, pēc laulībām ienākot tikko uzceltā mājā, kur bijušas plikas sienas, dienu un nakti audusi meldru un salmu segas, lai būtu skaisti un silti. Viņa nevienam apģērbam vīlītes nav šuvusi, bet gan glīti aptamborējusi. Dzimtā ir bijuši skolotāji, mūziķi, mākslinieki. Biznesmeņa gan mums īsti nav neviena.»
Ģertrūde atzīst, ka, pētot vēsturi, ievērojusi, piemēram, Kalupes pagastā vienā gadā laulāti 130 pāru, piedzimuši ap 300 bērnu, taču tagad Kalupē gadā ir tikai kādi četri jaundzimušie. Latgales vēsture pēdējos gados ir skumja, lauki paliek arvien tukšāki.
«Es no saviem radiem te esmu vienīgā palikusi. Visi ir aizbraukuši uz Rīgu. Tepat Aizupiešos izej vakarā, neredzi nevienu gaismu, jo mājas ir tukšas. 30 kilometru intervālā gar ceļa malu līdz Daugavpilij - 20 tukšu māju.»