Koncertzāle ir instruments
Vispilnasinīgāk akustika apliecinājās Ērika Ešenvalda Ceturtā Liepājas koncertā Arktikas nakts vīzijas, kur orķestra, solista - klarnetista Inta Dāldera un viņiem piepulcētās elektronikas skanējumā pilnā spektrā izpaudās kinematogrāfiski spilgti tvertais Ziemeļblāzmas majestātiskais mirgojums, ziemeļu skarbā daba, teju fiziski sajūtamā, saltā spozme (pat tas, kā plaisājot salā sprakšķ koku miza), arī kolorīts tautiskums un dievišķi apskaidrots miers. Akustikas priekšrocības izcēla arī formas skaidrību, tēlu kontrastus un orķestra instrumentu grupu sniegumu liepājnieka Agra Engelmaņa (1936-2011) agrīnā simfoniskā opusa Mūzika (1971) pirmatskaņojumā. Vienīgi solistu balsīm (izņemot Egila Siliņa vareno basbaritonu) Ludviga van Bēthovena 9. simfonijas atskaņojumā bija jūtami grūti sacensties skanīgumā ar orķestra un lielā kopkora pārspēku. (Arī temps likās sasteigts.) Taču tie ir sīkumi iepretim priekam par to, ka Latvijā esam ieguvuši jau trešo lielisko jauno koncertzāli. Iespējams, visskanīgāko.
«Koncertzāle ir muzikāls instruments. Ja šī instrumenta nav, vai arī, ja tas ir nepilnīgs, tad visu spektru, kopainu, skaņas dziļumu mēs vienkārši nevaram dabūt,» uzsver Latvijas Radio kora diriģents un Igaunijas Filharmonijas kamerkora mākslinieciskais vadītājs Kaspars Putniņš, kurš pats muzicējis ļoti daudzās koncertzālēs pasaulē. Izmēra un arī baltās krāsas dēļ jauno koncertzāli varot salīdzināt ar Berlīnes filharmonijas kamerzāli, tikai skatuve ir lielāka.
Vēlamies šeit spēlēt - saka Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) galvenais diriģents Andris Poga. «Jau ienākot, paskatoties uz skatuvi, izjūtot atmosfēru, arvien mazāks entuziasms ir atgriezties ikdienas darbā LNSO mājvietā Rīgā, Lielajā ģildē. Tā diemžēl ir realitāte. No mūziķu sejām nolasīju, ka viņi uz skatuves jūtas komfortabli un priecīgi. Uzreiz pamanīju, ka šajā zālē ir ārkārtīgi precīza akustika. Tā prasa gan muzikāli - skaņas veidošanā, gan tembrāli ļoti precīzu izpildījumu. Šī nu ir tā vieta, kur katra vismazākā nianse un katra kļūdiņa ir ļoti pamanāma un dzirdama. Starp citu, mūzikas klusajās vietās var dzirdēt, kā strādā ventilācija,» piebilda A. Poga.
Te skan vislabāk
«Man šī ir vislabākā koncertzāle Latvijā, un es nedomāju, ka tas ir tikai emocionāli,» atzīstas LSO koncertmeistare, vijolniece Ilze Zariņa. «Tagad tikai ir jāiepazīst šī skatuve, zāle un jāsaprot jaunās iespējas, jo līdz šim šāda pieredze nav bijusi. Visu laiku nācies kaut kam pielāgoties, bet vēl nevaram atbrīvoties un brīvi muzicēt. Tas būs. Šis ir tikai sākums. Esam cerību pilni, jo te varam paši augt.» Viņas vērtējumā te būs labi spēlēt jebkādu žanru un laikmetu mūziku: klasiku, romantismu, laikmetīgo. Ja orķestra bedri pacels skatuves līmenī, orķestrim būs vairāk vietas, un varēs atskaņot Gustava Mālera un Riharda Štrausa krāšņos lielopusus.
«Manuprāt, zāle ir brīnišķīga, es no sirds gavilēju! Es pieļauju, ka tā šobrīd būs labākā akustiskā koncertzāle Latvijā,» izsaucās diriģents, VAK Latvija mākslinieciskais vadītājs Māris Sirmais. Viņaprāt, izšķiroši būtiskais ir «šī vertikāle, augstums zālē. Jau pašā sākumā, kad sāka spēlēt orķestris, mani apbūra skaņas mirdzums. Dzird visas orķestra grupas, katru instrumentu. Pat to, ja kāds mūziķis nenoņem skaņu precīzi kopā». Arī M. Sirmais norādīja, ka šī akustika izvirza ļoti augstas prasības izpildītājiem. «Domāju, ka Lielais dzintars būs Liepājas simbols un vilinās mūziķus ne tikai no Latvijas, bet no visas pasaules un kļūs par ļoti būtisku akustiskās mūzikas centru Eiropā.»
Pirms trim gadiem piekrītot pārraudzīt jaunās koncertzāles projekta īstenošanu, klarnetists un politiķis Ints Dālderis ieminējies, ka arī pats vēlētos spēlēt Lielā dzintara atklāšanas koncertā. «Šī man bija īpaša reize, vispār ārpus salīdzinājuma,» viņš teica pēc uzstāšanās. «Kā mūziķim man bija perfekta, ļoti laba sajūta. Nekādu problēmu. Es tiešām varēju sevi veltīt skaņdarbam, ko gribēju pateikt, to arī varēju. Apstākļi muzicēšanai ir ideāli.» Savukārt Liepājas Simfoniskais orķestris skanēja tā, it kā pēkšņi - hop!, būtu pārlēcis citā kvalitātē. «Tiešām labs Vācijas orķestra līmenis, šī koncertzāle motivē, un cilvēki saņemas,» secina I. Dālderis.
Nopriecājusies par lielisko redzamību un dzirdamību partera 14. rindā, arhitekte Zaiga Gaile neslēpa iebildumus. «No ārpuses un pilsētas telpā celtne izskatās interesanti, vakarā it sevišķi - tiešām kā dzintars. Iekšā sagaidām tikpat skaidru formu kā ārpusē, taču tā ir tikai zālē. Pārējais ir sadrumstalots un nesaprotams. Nav plašuma, pārredzamības, telpas izmantotas ļoti neracionāli. Pirmkārt, ieeja nav atrodama - ir tikai šaurs stikla vējtveris, caur kuru uzskrien virsū stabam. Tad jāpagriežas uz stāvām trepēm. Nevar atrast garderobi. Ieeja zālē ir katastrofāla, kāpjot pa kāpnēm, slīpums ir tāds, ka var sasist galvu. Arī zālē var lauzt kaulus: ir šķirbas starp krēsliem un pakāpieniem, kuriem nav margu. Griestu augstums milzīgajā vestibilā ir zem 2,50 m, tas spiež uz leju, un visās malās ir pakāpieni. Izejot no zāles, atkal nonākam zem kāpnēm un sitam galvu. Turpat ir arī tualete ar stikla durvīm, pa kurām var redzēt, kā vīrieši čurā. Pasaulslavenais arhitekts Folkers Gīnke nav kontrolējis inženierkomunikācijas - zem griestiem un gar sienām ir milzīgas trubas, trakāk nekā padomjlaikos.» Kā nopietnu problēmu Z. Gaile uzsvēra arī to, ka visas telpas dienas gaismā ir oranžas. «Ir pretruna: it kā redzam stikla cilindru, bet iekšā telpas ir bez gaismas. Daļa mūzikas skolas ielikta puspagrabā, stikla būrīšos, kur vajadzēja būt autostāvvietai. Ja taisa ambiciozu arhitektūru, ir rūpīgi jāstrādā ar komunikācijām, konstrukcijām un plānošanu. Manuprāt, tas nav noticis. Man ir nesaprotami, kā tādu ēku var nodot ekspluatācijā, jo ir ļoti daudz pārkāpumu. Tas ir projektēšanas brāķis. Bet akustika ir apsveicama, un zālē ir ļoti laba sajūta.»