Krāšņie dievību attēli pirmajā brīdī šķiet kičīgi un pat nedaudz bezgaumīgi, tādēļ ilgus gadus gan mākslas kritiķi, gan kolekcionāri par tiem nedaudz smīkņāja. Tomēr pēdējos gados situācija mainījusies. Mākslas priekšmetu tīkotāji savās kolekcijās arvien biežāk vēlas redzēt, piemēram, Indijas modernās mākslas aizsācēja Ravi Varmas gleznotos un vēlāk litogrāfijās pavairotos hinduisma dievību attēlus.
Dievību attēliem Indijas sabiedrībā, arī tās mazizglītotajā un nabadzīgajā daļā, gandrīz vienmēr ir bijusi nozīmīga vieta. Indijas kultūrā, un jo īpaši hinduismā, liela loma ir jēdzienam darsan, kas tulkojams kā «skats» un burtiski nozīmē iespēju stāvēt iepretim konkrētai dievībai. Hinduistiem fiziska pietuvošanās dievības statujai - gan publiskā templī, gan privātā lūgšanu vietā - nozīmē tiešu iespēju komunicēt ar dievību, jo, kā uzsver mākslas kuratori Enriko Kastelli un Džovanni Eiprils, indiešiem dievības attēla vai statujas redzēšana ir svēta sazināšanās ar dievišķo spēku un enerģiju.
Dievu attēli un statujas, kas atrodas līdzās cilvēkiem ikdienas gaitās, daudzus desmitus gadu spēlējuši būtisku lomu indiešu nacionālās identitātes veidošanā. E. Kastelli un Dž. Eiprils norāda, ka Indijas neatkarības atgūšanas laikā šie attēli palīdzējuši radīt kopīgu kultūras, reliģisko un estētisko fonu tobrīd vēl fragmentētajā politiskajā Visumā. R. Varmas veikums, padarot pagātni saprotamāku mūsdienu pasaules uztverei, nav uzskatāms vienīgi par jauna populārās kultūras žanra radīšanu, bet gan par jaunievedumu, kas izmainīja Indiju un sagatavoja daudzas šīs valsts ikdienas dzīves jomas modernizācijai. R. Varma saviem tautiešiem parādīja Indijas vizuāli pievilcīgāko daļu - to realitāti, kuru indiešiem nebija ļauts ieraudzīt, taču tiem bija zināms par tās eksistenci. Pateicoties R. Varmam, cilvēki visā plašajā valstī varēja aplūkot identiskas litogrāfijas un apzināties sevi kā indieti.
Indijas pagātnē šāda veida litogrāfijas tika izmantotas arī politiskiem mērķiem, motivējot indiešus neatkarības cīņai un nododot aizliegtus vēstījumus, kas bija vērsti pret koloniālo varu. Nereti šajos attēlos parādījās dažādi Indijas sociālie un politiskie līderi, piemēram, nevardarbīgās pretošanās kustības tēvs Mahatma Gandijs, pirmais Indijas premjerministrs Džavaharlals Neru un citi. Nereti litogrāfijās tika attēlota Bharat Mata jeb Māte Indija, kura dažubrīd redzama kareivīgas dievietes, kura dodas cīņā par Indijas neatkarību, veidolā, taču citreiz attēlota kā raudoša sieviete.
Protams, ne viss Indijā pēc neatkarības atgūšanas, kas notika XX gadsimta vidū (1950. gada 26. janvārī Indija tika pasludināta par republiku), gājis pareizo ceļu. Indijā joprojām ir ļoti daudz nabadzīgu un sociāli neaizsargātu cilvēku, daudzviet novērojams haoss, netīrība un dažādas sociālas likstas. Tomēr indieši lepojas ar savu valsti. Gandrīz katrs indietis ārzemniekiem stāsta par brīnišķīgo kultūru, garšīgajiem ēdieniem, drosmīgajiem karotājiem, kuri gadsimtiem ilgi cīnījās pret iebrucējiem, kā arī par iespaidīgo Indijas ekonomisko izrāvienu.
Šodien indiešu identitātes stiprināšanai vairs nav nepieciešamas krāsainas Ganēša vai Krišnas bildītes, tomēr R. Varmas pirms vairāk nekā gadsimta iemiesoti dievi un dievietes joprojām ir būtiska un labi pamanāma Indijas iedzīvotāju ikdienas sastāvdaļa.