Jauniešiem un skeptiķiem
Mēdz sacīt, ka ir autori, kuru grāmatas jālasa jaunībā, - Selindžers, piemēram. Vēlāk, kad esam apauguši ar skepses pelējumu, viņa darbi vairs tā neuzrunā. Safons pieder pie tiem, kuri valdzina visu vecumu lasītājus. Meistarīgi savītais romāns romānā, pievienojot mazliet uzziņu par Spānijas neseno vēsturi, Barselonas arhitektūru un rakstošajiem, paņem savā varā jau no pirmajām lappusēm, kad mazs puisēns tēva pavadībā dodas uz Aizmirsto grāmatu krātuvi. Tā ir vieta, kurā nonāk visas tās grāmatas, kurām vairs nav lasītāju. Grāmatas, kuru dzīve ir teju vai beigusies. Un katra no tām izvēlas aizbildni - cilvēku, kurš gādā, lai grāmata dzīvotu vēl vismaz viņa mūžu. Mazais Daniels izvēlas nezināma rakstnieka Huliana Karaksa grāmatu Vēja ēna. Un tad sākas īstais stāsts - stāsts par mīlestību un naidu, atriebību un asinsgrēku, nodevību, meliem, draudzību līdz kapa malai un vēl pāri tai. Aizrāvies ar šo grāmatu, Daniels vēlas uzzināt vairāk par tās autoru, atrast citus viņa darbus - jo Vēja ēna ir rakstīta visnotaļ nesen. Izrādās, grāmatas autors ir dzimis šeit, Barselonā, te pagājusi viņa jaunība, un tepat vēl mājo cilvēki, kuri varētu atcerēties Hulianu Karaksu. Taču te mājo arī kāds, kurš vāc kopā visas Karaksa sarakstītās grāmatas, lai tās iznīcinātu. Par ko gan lai kāds ienīstu rakstnieku tik ļoti, lai vēlētos iznīcināt viņa lieliskās grāmatas? Vai teksts, kas radis mājvietu uz papīra, var atgriezties dzīvē un tapt piepildīts? Daniels nokļūst duālā pasaulē - reālajā, kurā ris viņa pusaudža dzīve, un zināmā mērā sirreālajā, pamanot, ka notiekošais nemanāmi un reizumis sāk sasaukties ar grāmatu. To grāmatu, kura nejauši kļuvusi par viņa aizbilstamo. Vai aizbildni. Vai varbūt - biedru, kas aicina pieaugt un pamanīt pasauli.
Kvēlojošas ogles un spārni
Maiga kā dūjas spārna pieskāriens vai dedzinošāka par kvēlojošām oglēm var būt mīlestība. Bezgrēcīga, bet nelaimi nesoša un sāpīga, pārliecinās Daniels. Un, pazaudējis savējo, dodas meklēt sen zudušas svešas mīlestības atblāzmu sen pamesta nama un sen zudušu cilvēku sen aizmirsto dzīvju rēgainajos atspulgos. Un atrod stāstus. Vienu pēc otra kopā ar cilvēkiem un cilvēku ēnām autors kopā ar galveno varoni tos šķetina un velk laukā no apziņas un bezapziņas dziļākajiem nostūriem, pamazītēm lobīdams tiem nost svešu domu uzspiestu rīcību un izpausmes, pamazītēm cenzdamies atkailināt jūtas un to būtību. Un atrod jaunu mīlestību, mīlestību, kas piedzimst no kādas senas mīlestības ēnas, piedzimst, lai nestu prieku un sāpes, kā jau tas pieņemts, kā esam raduši gaidīt.
Vēja ēna ir piedzīvojums prātam, jo ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā liekas pirmajā brīdī, un pārbaudījums dvēselei - jo ne viss ir tik sarežģīti, kā prāts liek domāt iedziļinoties. Vēja ēna ir bauda, kas rodas no vārdiem un to prasmīga izkārtojuma. Tā ir grāmata, kas pierāda lasīšanas īpašo sūtību - iztēles pasaule, kas sākotnēji pieder vienīgi rakstniekam, lasīšanas procesā kļūst arī par lasītāja īpašumu. Un tēli, kas it kā ir tikai ieskicēti, bet smalki ieskicēti, ar bezgala tīrām un skaidrām līnijām, atdzīvojas - gan dzīvie, gan mirušie, tie izkāpj no ēnām, atnāk no vēja un rada vienu no lieliskākajām lasāmgrāmatām šai mirklī.