Vai Anna Foma ir dzejniece un Agnese Rutkēviča - prozaiste un dramaturģe?
Man gribētos domāt, ka tas ir viens cilvēks. Anna Foma «atnāca» pirms četriem gadiem. Neliedzu viņai palikt. Es to pat nesauktu par pseidonīmu burtiskā nozīmē. Kādreiz, kad kādu rakstnieku «nelaida cauri», bija vēl cita iespēja - publicēties ar citu vārdu. Franču rakstniece Aurora Dipēna sāka literāro darbību ar vīriešu pseidonīmu Žoržs Sands (latviešu tradīcijā - Žorža Sanda - red.). Bet tas jau attiecas uz laikiem, kad sievietēm rakstniecēm nebija tik lielas brīvības izpausties. Rainim bija daudz pseidonīmu. Visinteresantākais šķiet viņa pseidonīms Bezdarbis.
Jūsu izpausme dzejā man šķiet samērā sirreāla, salīdzinot ar prozu. Kā pati sevi tajā izjūtat?
Ilgu laiku dzīvoju ar dzejoļiem, kas ir šajā krājumā. Tikai tagad sāku no tiem distancēties, paraudzīties no malas. Man 2011. gada rakstu krājumā Jaunā Gaita bija intervija un dzejoļu publikācija. Maija Meirāne bija pieminējusi Vecās Derības Sāru, bet patiesībā dzejoļa krājuma 44. lappusē sastopamā sieviete ir aktrise Sāra Bernāra. Man gribas palikt pie tā, ka jebkurš rakstnieks ar savu darbu jau ir visu pateicis. Viņam nav obligāti jānostājas auditorijas priekšā un jāsāk izskaidrot, kas tad tur ir domāts.
Arvis Viguls piemin jūsu dzejas jauneklīgo jūsmu par pasaules kultūras dārgumiem. Vai spējat to iedomāties bez Odiseja, Raiņa, Bībeles personāžiem u. c.?
Es to nesauktu par jūsmu, bet zinātkāri. Mani interesē ne tikai tas, kas notiek tagad un šeit, bet tas, kas bijis pirms mums. Nekas jau nerodas tukšumā. Cilvēce atrodas nemitīgā turpinājumā. Rainis gan dzejoļos ir tikai vienreiz pieminēts - varbūt tas notika tādēļ, ka tās citētās rindas pirms paša dzejoļa bija tik precīzi izteiktas, ka otrreiz neko tādu nevar uzrakstīt. Tad es viņu tur atstāju - to Raiņa meiteni ar ledus acīm. Jo es tā jutos tajā brīdī, kad atnāca arī pašas dzejolis.
Dievs sastopams daudzos krājuma dzejoļos. Vai viņš jums ir visu lietu mērs?
Nē, bet ir tāds teiciens - «visu neziņu salikt Dievā». Dzejoļos Dievs man ir sarunbiedrs - tāpat kā Vāgners, Gagarins un citi dzejas tēli. Dzejā ir būtiski jautāt. Rakstot dzejoļus, tu jautā. Un būtiskākais nav tūlīt saņemt atbildi.
Kāds, jūsuprāt, ir dzejas uzdevums? Ja ir.
Krievu dzejniece Nastja Deņisova intervijā ir teikusi, ka cilvēki atradinās just. Viņi nevēlas pielikt pūles. Man šķiet, ka tieši šajā interneta laikmetā dzejai ir vēl būtiskāks uzdevums - gribas, lai cilvēki lasa grāmatas, domā, satiekas, sarunājas. Notiek atsvešināšanās. Man personīgi ir bail no tā. Visvairāk mani satriec tikko dzimušu zīdaiņu bildes internetā. Bērnam vēl acis nav vaļā, bet viņš jau ir internetā... Starp citu, Bangkokā katru dienu plkst. 18 visi ļaudis pilsētā uz mirkli apstājas, lai noklausītos valsts himnu. Varbūt arī tādam vajadzētu būt dzejas uzdevumam?