«Šī ir refleksija, atstarošanās skaņās un kustībās par cilvēka dzīves loku. Tās iedvesmas avots un pamats ir Pētera Vaska klavierdarbu cikls Gadalaiki ar savu universālo nostādni par dzīves loku dabā un cilvēkā. Šis visiem noejamais loks izrādē tiek izdzīvots no viena cilvēka - dejotāja - skatpunkta, pieredzot pilnu gadalaiku ciklu gan vienas darbadienas, gan veselas izrāžu sezonas ietvaros, gan visā dejotāja dzīvē,» Londonā dzīvojošais latviešu pianists Reinis Zariņš stāsta par koncertizrādi Gadalaiki, kuru viņš veidojis kopā ar horeogrāfu un dejotāju Kirilu Burlovu, vēl vienu mūsējo Londonā. Lai noskatītos pirmizrādi, svētdien jāieplāno brauciens uz Rēzekni, jo tā notiks 24. aprīlī Latgales vēstniecības Gors Lielajā zālē (plkst. 18.00).
Izrādē horeogrāfs un dejotājs Kirils Burlovs uzdrošinājies atklāti runāt par likteni, kādu piedzīvojuši daudzi slaveni dejotāji: noskriet kā vienā elpas vilcienā savu īso, spilgto karjeru un tikai, kad viss jau cauri, sākt meklēt savas dzīves nozīmi - un to pašu pagātnē. «Tas ir stāsts par dejotāju (dejotājiem) un par to, kas paliek, kad karjera beidzas viņu pašu, traumu vai likteņa dēļ,» stāsta Kirils, kurš pats savā karjerā nolēmis uz gadu apstāties un apdomāt savu ceļu. Izrādē viņš atveido dejotāju - pats sevi. Gan mūzika, gan deja apvienojas izjustā aicinājumā izvērtēt savu esību šeit un tagad, nevis kādā tālā nākotnē. Līdzās mūzikai pianista Reiņa Zariņa piemeklētie latviešu dzejas panti vieno izrādes posmus vienā veselumā un parāda dejotāja pieredzi kā simbolu daudzu cilvēku pieredzei.
Lai arī Reinis un Kirils ir mācījušies zem viena jumta - E. Dārziņa Mūzikas vidusskolā un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā -, viņi iepazinušies tikai Londonā, kur abi patlaban dzīvo un strādā kā brīvmākslinieki. Gan Kirilam, gan Reinim ir raksturīga vēlme ar savu mākslu radīt kaut ko jaunu, un tas arī motivējis sadarboties. Izrāde Gadalaiki tapusi trīs gadus un ir radoša abu mākslinieku izpausme starpžanrā, kas nav ne koncerts, ne solobalets, ne dzīvā instalācija. Viņi to sauc par refleksiju - izrādi, kas iekļauj dažādas mākslas izpausmes. «Es nesauktu to par mūzikas izdejošanu, tā ir emociju refleksija un muzikālais stāsts par šo tēmu. Mēs abi strādājam pie sižeta un arī daudz diskutējam par to, kas labāk piestāv noteiktiem mūsu stāsta posmiem. Mani fascinē tēma, kuru Pēteris Vasks ir izvēlējies, tur ir daudz vairāk nekā vienkārši mūzika. Mēs mēģinājām to atrast un tagad mēģināsim atspoguļot mūsu izrādē,» atklāj Kirils Burlovs. «Šī mūzika neļauj vērot no malas neiesaistoties: tā aizskar kaut ko ļoti fundamentālu mūsu kopīgajā cilvēciskumā, un mums ir uz to personīgi jāreaģē, jādzīvo un jāmirst ar to kopā,» uzskata Reinis Zariņš.