Kā izvēlējāties šādu, samērā netipisku biznesa veidu - gatavot un pārdot sveces?
Pirmsākums meklējams 2007. gada nogalē. Man bija sava kafejnīca, tajā atradās liels svečturis. Biju izmēģinājusi visas iespējamās, Latvijā pieejamās sveces, lai atrastu tādas, kuras nepil, un šie meklējumi mani kopā ar mākslinieci Ievu Deksteri aizveda līdz tam, ka jāgatavo pašām savas sveces. Mājās tika sabojāti daudzi katli, jo, kā jau daudzi uzņēmējdarbības aizsācēji, pirmos biznesa soļus spērām mājās, manā virtuvē. Man ir bijis arī veikals, kurā tika tirgoti latviešu modes mākslinieku darinātie tērpi. Tagad vairs nav ne kafejnīcas, ne veikala, jo, kad sāku nodarboties ar sveču biznesu, sapratu, ka jāvelta enerģija tieši šim uzņēmējdarbības virzienam.
Attīstīt sveču biznesu ir vieglāk nekā kafejnīcu vai apģērbu veikalu?
Man pašai sveču bizness ir tuvāks, jo man patīk sadarboties ar eksporta partneriem un patīk starptautiskā vide. Kas attiecas uz kafejnīcu, sākās ekonomiskā krīze, kura mainīja ierasto vidi un cilvēku tērēšanas paradumus. Krīzes laikā vispār kafejnīcām un arī apģērbu tirdzniecībai klājās grūti. Turpretī sveču ražošanā un tirdzniecībā saskatīju potenciālu.
Sākāt savu pirmo biznesu agrā jaunībā. Kas jūs pamudināja pievērsties uzņēmējdarbībai?
Esmu strādājusi arī algotu darbu, kas bija ļoti noderīgs galvenokārt ar to, ka ieveda mani starptautiskā vidē, tomēr man aizvien gribējies pašai pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību, nevis izpildīt citu rīkojumus.
Daudzi 20-30 gadu veci cilvēki apgalvo, ka grib paši savu uzņēmējdarbību, grib paši organizēt savu laiku un pelnīt lielu naudu, bet ilglaicīgu biznesu izveidot tomēr nevar.
Problēma visas Latvijas mērogā ir tā, ka mūsu valstī var tikt un arī tiek ražoti fantastiski produkti, bet daudziem cilvēkiem pietrūkst biznesa domāšanas, pietrūkst prasmes virzīt produktus tirgū, it īpaši - virzīt eksporta tirgos. Ja daudzi uzņēmēji definētu galvenos mērķus un neatlaidīgi uz tiem virzītos, tad bizness viņiem attīstītos daudz vieglāk.
Pietrūkst izpratnes par tirgus likumsakarībām?
Jā, tieši tā. Uzskatu, ka liels mīnuss ir mūsu izglītības sistēma, jo tā nesagatavo reālai uzņēmējdarbības veidošanai un biznesa vadībai. Vienīgā iespēja ir atrast variantus, kā izglītoties pašam reālajā darbā. Turklāt noteikti vajag meklēt izglītojošus sadarbības partnerus. Es pati sākotnēji iestājos studiju programmā, kas saistīta ar restorāniem un viesnīcām, jo man šķita, ka dzīve mani vedīs uz šo jomu, bet tā nenotika. Tad, kad pašas bizness uzņēma apgriezienus, studijas pametu. Šogad esmu studijas atkal atsākusi, bet jau citā jomā, citā augstskolā, un mācos tieši biznesa vadību. Nevaru teikt, ka tad, ja es jau būtu augstskolas diplomu ieguvusi, man tas palīdzētu. Turklāt 18 gadu vecumā, izvēloties studiju virzienu, tikai ļoti nedaudziem cilvēkiem palaimējas izvēlēties tieši to jomu, kura patiešām interesē. Man pašai šī apjausma noteikti nāca pāris gadu vēlāk.
Uzņēmējdarbībai nepieciešamo domāšanu esat apguvusi saviem spēkiem?
Jā, es ļoti daudz lasu biznesa literatūru - gan latviski, gan angliski, jo gribu izzināt un saprast biznesa vides likumsakarības. Viss jau nepārtraukti mainās un iet uz priekšu, tāpēc visu laiku jāseko līdzi tendencēm.
Ģimenē neesat vienīgā uzņēmēja?
Mūsu uzņēmums Munio aug. Mums ir jauns projekts ar nosaukumu Munio Home. Strādāju kopā ar savām māsām - ar Lieni, kas ir atbildīga par tehnisko nodrošinājumu, un ar Lauru, kura palīdz ar rēķinu un finanšu lietām. Projektam Munio Home kopā ar dizaineri Zani Teteri izstrādāta sērija - galda klājums, galdauti, gultas veļa, mājas tērpi, interjera un dizaina priekšmeti. Jau izveidojusies sadarbība ar daudziem latviešu amatniekiem. Munio Home koncepcija paredz, ka mēs izstrādājam dizainu un amatnieki, piemēram, auž galdautus, gatavo stikla traukus vai māla keramiku. Tas viss būs roku darbs. Ir produkti, pie kuriem strādā pat trīs amatnieki, līdz produkts ir pilnībā gatavs. Jāpiebilst, ka ik gadu, dodoties uz Brīvdabas muzeja gadatirgu, kurā pulcējas amatnieki, es secinu, ka piedāvājums nemainās. Sadarbībā ar Zani Teteri gribam apvienot amatnieku darbu ar tādu dizainu, kas atbilst mūsdienu gaumei.
Plānojat iziet eksporta tirgos ar šo produkciju?
Strādājam pie franšīzes koncepta, es gribētu Krievijas un Āzijas tirgū virzīt tieši šo franšīzes modeli. Eiropā, visticamāk, mēs sadarbosimies tieši ar veikaliem, jo interese no veikaliem par mūsu produkciju ir ļoti liela.
Uz kādām valstīm eksportējat saražotās sveces?
Mūsu pirmais eksporta tirgus bija Japāna. Tagad Japānā mūsu ražotās sveces ir apmēram 180 veikalos. Eksportējam arī uz Koreju, Taivānu un ļoti daudzām Eiropas valstīm, to vidū Vāciju, Franciju, Lielbritāniju, Poliju, Spāniju, Portugāli, kā arī uz Skandināvijas valstīm. Arī uz Krieviju, lai gan Krievija noteikti nav viegls tirgus. Kad pirmo reizi ar Munio svecēm aizbraucām uz Krieviju, šīs valsts pārstāvji īsti nesaprata, kas gan tas par produktu, kas ieliets vecā ievārījuma burkā, kas tā par kasti - neuzkrītoši brūnā krāsā, turklāt nekas nav spilgts un spīdīgs. Tomēr jāatzīst, ka arī tur cilvēki mainās, iet līdzi laikam, daudz ceļo un redz, ka gaumes var būt dažādas. Tagad Krievijā esam atraduši sadarbības partneri, kurš mūs saprot, un par mūsu ražotajām svecēm jau ir ļoti labas atsauksmes. Nenoliedzami Krievija mums ir ļoti svarīgs tirgus. Jāsaka, tirgi dažādās valstīs ir ļoti atšķirīgi, un atšķirīgi ir arī modeļi, kādos strādājam. Ļoti atšķirīga ir sadarbība ar mūsu krievu partneri un mūsu japāņu partneri. Eiropā un Āzijā sadarbības modeļi ir un vienmēr būs ļoti dažādi. Bet man patīk atrast pareizo pieeju dažādiem tirgiem. Komunicēt, tā lai sadarbība būtu veiksmīga - tas ir ļoti interesanti. Turklāt mēs neražojam parastas sveces, katram produktam ir savs stāsts. Patlaban mums ir četras kolekcijas, katru gadu pa vienai nāk klāt.
Kas palīdzēja iziet eksporta tirgos?
Entuziasms, traka ideja, bet, ja runā nopietni, sākām ar to, ka braucām uz starptautiskajām dizaina izstādēm. Pirmā izstāde, kurp devāmies, notika 2009. gadā Japānā. Bijām Latvijas tirgū sapelnījuši pirmo naudu un aizbraucām uz Tokijas dizaina izstādi. Tobrīd pat īsti nesapratām, kas un kā šādā izstādē notiek. Tagad uzskatu, tas bija liels veiksmes faktors, ka tieši Japāna bija pirmā valsts, uz kuru aizbraucām. Pēc tam sekoja izstādes Parīzē, Ņujorkā, kā arī Vācijas izstādes.
Šoruden dizaina izstādē Parīzē piedalījāties ar sava uzņēmuma stendu?
Mēs pēdējos gadus Parīzes izstādē esam Latvijas stendā, ko organizē Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA). Vispār ļoti cieši sadarbojamies ar LIAA, kad vien aģentūra veido Latvijas stendus starptautiski nozīmīgās izstādēs. Uzskatu, tas ir liels bonuss uzņēmējam, ka var nokļūt starptautiskā izstādē ar valsts mēroga aģentūras atbalstu, un varu teikt vienīgi labus vārdus gan par LIAA, gan arī par Ekonomikas ministriju (EM). Mēs interesējamies par EM un LIAA jaunumiem un piedāvātās iespējas arī izmantojam. Noteikti gribu uzsvērt, ka tas ir katra uzņēmēja paša rokās - izmantot LIAA un EM piedāvātos atbalsta instrumentus vai arī ne, bet šādi atbalsta instrumenti ir pieejami, tas nu nav noliedzams.
Kā izdodas tikt galā ar biežajām izmaiņām normatīvajos dokumentos, par ko daudzi uzņēmēji sūdzas?
Ir jau brīžiem pagrūti, bet es nebūšu tā, kas žēlosies. Domāju, viss atkarīgs no darbības stila, kādā strādā.
Sadarbība ar saražotās produkcijas tirgotājiem rūpes nesagādā?
Problēmas, sadarbojoties ar tirgotājiem, biežāk gadījušās Latvijā, ārvalstīs - ļoti reti. Ir jau bijuši grūti brīži, bet esam problēmas atrisinājuši un turpinām strādāt ar tiem partneriem, kuri tiešām ir labi un uzticami. Latvijas veikali arī paši meklē interesantus mūsu ražotos produktus. Tomēr ieiet ar savu produkciju kādā veikalu tīklā noteikti nav viegli. Jāiegulda ļoti liels, ilglaicīgs darbs, nekas nenotiek ātri, bet, ja izdodas izcīnīt šo iespēju tikt veikalu ķēdē, tad sadarbība ir izdevīga.
Krīzi Dienvideiropā, kas ietekmē arī tirdzniecību, izjūtat?
Jūtam gan. Tā ir liela problēma, ka daudzi veikali Dienvideiropas valstīs šobrīd darbību pārtraukuši, jo nespēj izdzīvot.
Apzināti strādājat tā, ka Latvijā paliek tikai neliela daļa jūsu uzņēmuma produkcijas?
Jā gan, Latvijā vien strādājot, uzņēmums nevarētu izdzīvot un sveču ražošana būtu tikai hobijs, jo Latvijas tirgus ir neliels, turklāt mūsu valsts iedzīvotāju pirktspēja visumā vērtējama kā zema.
Ko tagad, jau ar pieredzi biznesā, jūs darītu savādāk?
Esmu secinājusi, ka svarīgi saprast - tas ir tikai normāli, ja uzreiz iecerēto rezultātu neizdodas sasniegt, nevajag tāpēc krist panikā. Bet ļoti svarīgi ir tajās situācijās, kad kaut kas neiet, kā plānots, mierīgi padomāt, izanalizēt situāciju, novērtēt objektīvos un subjektīvos faktorus, apsvērt rīcības plānu un tad darboties. Protams, ar šodienas pieredzi es daudz ko darītu savādāk. Es pat teiktu, ka pilnīgi visu darītu savādāk, jo saviem spēkiem esmu iemācījusies visus darbības virzienus: kā ieiet eksporta tirgos, kā atrast īsto sadarbības partneri, kā sameklēt atbilstošākos pircējus, pat to, kādam vispār jābūt eksporta līgumam. Būtu ļoti jauki, ja kāds pirms pieciem gadiem būtu mani konsultējis, ka labāk rīkoties tā, bet, lūk, šādi noteikti nevajag darīt. Bet es un cilvēki šajā uzņēmumā visu sasnieguši saviem spēkiem, un tagad tas priecē.
Tātad galvenais ir mācīties - arī no savām kļūdām?
Noteikti, jā.