Par cilvēka matu 500 reižu plānākā, ūdeni atgrūst spējīgā kārta rodas, izsmidzinot uz virsmas silīcija dioksīda maisījumu. Tas sastāv no stikla ražošanā izmantotā silīcija, kas molekulārā līmenī sajaukts ar ūdeni un etanolu, vēsta zinātnes vortāls Physorg.com.
Šķidrais stikls izgudrots Turcijā, bet patentu reģistrējusi Vācijas kompānija Nanopool. Tā apgalvo, ka aizsargkārtai piemīt ilgstošs antibakteriāls efekts, taču tā nekaitē ne dabai, ne cilvēka veselībai. Proti, šķidro stiklu var ieelpot vai apēst, nenodarot pāri organismam.
Aizsargkārta pēc izsmidzināšanas kā līme pārklāj materiālu un norobežo no apkārtējās pasaules kaitīgās iedarbības. Zinot, ka aizsargkārta labi pretojas ūdenim, virsmu var mazgāt ar ūdeni, tādējādi notīrot visu lieko, bet pašu šķidro stiklu un līdz ar to arī pašu priekšmetu atstājot neskartu.
Pārtikas rūpniecības firmas, kuras aizsargkārtu jau izmēģinājušas, apgalvo, ka tas ir pietiekami noturīgs un drošs, lai to varētu izmantot pat pārtikas iepakošanai. Tehnoloģiju testē arī apģērbu ražotāji, viesnīcnieki, ātrās ēdināšanas iestādes un pat dzelzceļa kompānija.
Nanopool Lielbritānijas projektu menedžeris Nīls Maklelands laikrakstam Independent pavēstīja, ka «jau pavisam drīz ikviens nopērkamais produkts būs pārklāts ar ļoti izturīgu, viegli tīrāmu kārtu». Viņš apgalvo, ka tā nav kaitīga ne dabai, ne cilvēkam, tādēļ esot izmantojama jebkuras virsmas aizsardzībai. Un ne tikai. Nanopool apgalvo, ka šādas tehnoloģijas izmantošana ļaus atteikties no dažādiem ķīmiskiem mazgāšanas līdzekļiem, kas dabai nav draudzīgi.
Ideju par šādu aizsardzības veidu izgudrotāji aizguvuši no - tas nudien nepārsteidz - zinātniskās fantastiskas romāna. Jau tālajā 1963.gadā rakstnieks Klifords Simaks savā darbā Way Station apcerēja aizsargkārtu, kas no ārējiem draudiem pasargāja kosmisko staciju.