Mēs šajā jomā strādājam jau vairāk nekā desmit gadu, un jāsaka, ka dažādu organizatoru gatavotais projektu piedāvājums ik gadu pieaug. Jauniem cilvēkiem īpaši daudz ko darīt ir Rīgā, tajā skaitā bez maksas. Taču aktivitāte no viņu pašu puses īstenībā varēja būt lielāka. Daudzos pasākumos, konkursos, ko rīkojam un kur ir arī labas balvas, pieteikumi tūkstošiem nenāk. Tie, kas ir aktīvi, iesaistās, kur vien var, bet ir arī tādi, kam vajag kādus īpašos skubinājumus. Tiesa, jauniešiem ir arī ļoti daudz iespēju, kā savu laiku notērēt - investējot milzu naudas summas reklāmās, jauniešiem tiek piedāvātas arī daudz kārdinošākas, kaut varbūt ne pārāk pozitīvas laika pavadīšanas iespējas.
Tie, kas nāk pie jums un aktīvi iesaistās dažādos projektos, veidojas kā jaunie līderi, ko taču drīzāk interesē reālas nodarbības, nevis ierakšanās virtuālajā pasaulē?
Jā, bet paradokss ir tāds, ka tie aktīvie visur ir aktīvi. Kā nesen teica viena meitene no Daugavpils: ir klases vecākie, un ir pārējie. Tie klases vecākie būs tie, kas dziedās pirmajās rindās Dziesmusvētkos, debatēs skolēnu vai studentu pasākumos, bet ar tiem vien nepietiek - arī pārējiem jābūt daudz motivētākiem sevi aktīvi apliecināt. Man pat grūti pateikt, kāpēc daļa ir noskaņota stāvēt malā - nevar visu vainu velt tikai uz skolēniem vai vecākiem. Domāju, ka jauniešiem vajag vairāk «pavilkt» vienam otru, iesaistīt dažādās nevalstiskajās organizācijās.
Tieši gribēju vaicāt, cik paši jaunieši viens otru iesaista dažādās aktivitātēs.
Ir mums laba pieredze, piemēram, ar konkursu Diena kā piedzīvojums, kas šogad notika trešo reizi. Daudzi talantīgi, motivēti jaunieši bija sagatavojuši foršus projektus. Bet redzam arī, ka sabiedrība šobrīd ir ļoti noslāņojusies - ir krutie jaunieši no īpašajām skolām, kam tie krutie vecāki un kas brauc uz ārzemēm, lai tad piepildītu Instagram kontus ar smukām bildēm, bet ir arī kādas divas trešdaļas cilvēku, kas to nevar atļauties. Plaisa starp šiem jauniešiem palielinās, tas arī audzē sāpi lielā daļā.
Vai tādi projekti kā jūsu organizācijas piedāvātie šo plaisu nemazina? Varbūt tieši te ir iespēja sevi apliecināt tiem, kuriem vecāki visu nepienes klāt un nenodrošina?
Jā, tieši tāpēc svarīgi arī skolotājiem, kaimiņiem, paziņām redzēt tos bērnus, kas ir spējīgi kādā jomā un kam vajag kādu pamudinošu vārdu. Nenovērsties, bet palīdzēt viņiem atrast savu ceļu. Uzmundrināt, iedvesmot, ieteikt, kur ir iespējas sevi vairāk apliecināt. Integrēt vairāk dažādu sociālo slāņu jauniešus. Lai ir sajūta, ka mēs visi tomēr esam viena sabiedrība. Šajā ziņā labas ir dažādas sporta projektu aktivitātes, kur visi ir sporta formās un kur līdz ar to turīguma līmeņa atšķirības nav tik uzkrītošas. Un tad lai kā būtiskākais atklājas talants, degsme, raksturs.
Kādās jomās ir tie dažādie projekti, kuros jauniešiem ir iespēja iesaistīties?
Viens no lielākajiem mums ir ZZ Čempionāts, ko rīkojam jau desmit gadu un kur tieši veicinām to, ka klase piedalās kā komanda, nešķirojot pēc kaut kādām pazīmēm. Visiem ir iespēja piedalīties bez maksas. Tas veicina arī klašu saliedētību, mazina barjeras starp krutajiem skolēniem klasē un, teiksim, cipariņiem. Sacensībās visi ir kā viens, uzvara un balva ir visai klasei. Vairākus gadus mums ir programma talantīgo jauniešu atbalstam, un tā vairāk tendēta uz maznodrošinātajiem, ja tā varētu teikt. Tagad būs nometne Jaunās mediju haizivis jeb Shark tieši mediju talantiem.
Topošajiem žurnālistiem?
Ne tikai. Mediju talanti var izpausties arī filmu veidošanā, fotografēšanā, žurnālistikā, blogošanā - dažādās jomās, kas saistītas ar komunikāciju. Kopā būs 50 jauniešu no četrām valstīm. Pozitīvi, ka starp pasniedzējiem būs daudzi profesionāļi savā jomā - pat nebūdami skolotāji, labprāt palīdz un dalās ar savām zināšanām. Tā ir tāda kā tendence, ka aizvien populārāka kļūst speciālistu vēlme nodot tālāk jaunajiem to labo, ko paši apguvuši.
Līdzdarbošanās projektos jauniešiem iedod arī kaut kādus jaunus kontaktus, ko vēlāk izmantot darba meklējumiem vai jau strādājot?
Jā, protams. Piemēram, Shark nometnē sapazīstas jaunieši no visas Latvijas, nākamajā gadā viņi brauc uz Rīgu studēt, tur jau ir kaut kādi cilvēki, ko viņi zina. Daudzi dabū darbu, tieši pateicoties projektos iegūtām un apliecinātām prasmēm. Es domāju, ka arī tiem pieciem jauniešiem, kas uzvarēja Diena kā piedzīvojums, būs plašākas iespējas nākotnē, jo viņi jau ieguvuši publisku apliecinājumu savam talantam un mērķtiecībai. Bet, jāsaka, virkne šo pašu jauniešu jau guvuši panākumus arī citos Avantis rīkotajos stipendiju konkursos.
Kāda vecuma jaunieši ir jūsu organizācijas mērķauditorija?
Mēs strādājam pārsvarā ar 12-16 gadu veciem jauniešiem. Tas ir kritiskākais pusaudžu vecums, kad ir daudzas izvēles, viņi var patstāvīgi pieņemt lēmumus, doties ārpus mājas, savākties komandās, pieteikties realizēt projektus. Tas ir arī svarīgs vecums, kad katrs grib realizēties tādā vai citā veidā. Un viņiem arī ir salīdzinoši daudz vairāk brīva laika nekā tiem, kas jau mācās vidusskolās.
Pieminējāt, ka šajā jomā darbojaties jau ilgus gadus. Vai ir jau arī tādi, kuri kādreiz bijuši iesaistīti projektos un nu jau atgriezušies kā sponsori, atbalstītāji?
Jā, tā atgriezeniskā saite ir ļoti patīkama. Viens no labajiem piemēriem ir Māra Upmane-Holšteina - viņa ir savulaik piedalījusies un uzvarējusi mūsu konkursā, mēs viņu atbalstījām, dodot iespēju uzstāties pasākumos, arī izdevām disku. Tagad viņa piedalās daudzos sociālajos projektos. Tāpat Madars Apse, kurš ieguva pirmo Avantis atbalsta stipendiju, - viņš vadīja meistarklases, nekad arī neliedz padomu jauniešiem, neatsaka dalību programmās. Viesturs Roziņš bija viens no pirmajiem dalībniekiem, tagad ir režisors. Viņš arī palīdz pie jaunā TV projekta. Televīzijas seja Oskars Lepers arī bija viens no pirmajiem Avantis komandas dalībniekiem, tagad vada arī mūsu pasākumus. Vēl gan neviens nav kļuvis ļoti bagāts, bet ceram, ka būs un varēs nosponsorēt kādu nākamo projektu.
Kā ir ar reģionālo pārklājumu - vai gadījumā visas iespējas nav tikai Rīgā dzīvojošajiem?
Mēs paši esam Rīgā, bet īstenojam projektus, kuru mērķis ir arī reģionu attīstība. Piemēram, Diena kā piedzīvojums bija piecos reģionos, kur katrā atbalsts tika sniegts konkrētam jaunietim. Arī ZZ Čempionātiem notiek reģionālās atlases. Tagad arī Shark nometnei pārsvarā ir jaunieši no reģioniem. Jāsaka, jaunieši no reģioniem vairāk novērtē tās iespējas, ko piedāvājam. Kaut vai atbalsts tikt uz Rīgu uz tikšanos vai lekcijām viņiem ir ļoti svarīgs. Rīgā notiek ļoti daudzi pasākumi, daudzi bez maksas, tepat dzīvojot, varbūt pat nenovērtējam, ka pieejami dažādi lektori, izcilas personības, mums nav laika uz viņu pasākumiem aiziet, bet, ja noorganizējam skolu jauniešiem tikšanu uz Rīgu un attiecīgo pasākumu apmeklējumu, tas tiek augstu novērtēts. Protams, būtu jau lieliski, ja mums būtu kādas trīs filiāles reģionos, bet ir jau arī tā, ka daudzās pilsētās aizvien aktīvāki kļūst jauniešu centri, domāju, ka labāk veidot kaut kādas savstarpējas sadarbības, jo jaunieši, kas uz vietas, arī labāk pārzina savu vidi.