Šokēto, bezpalīdzīgā stāvoklī likteņa iemesto meiteni uz laiku aizgādībā paņēma viņas draudzenes mamma, un tajā laikā Una saņēma arī speciālistu palīdzību. Vēlāk aizbildņa pienākumus uzņēmās vecākais pusbrālis, tāpēc bērnunams meitenei izpalika. Aizbildniecība bija nokārtota, valsts iestādes savu uzdevumu izpildījušas, tomēr faktiski Una jau sešpadsmit gadu vecumā sāka dzīvot patstāvīgi - pati īrēja dzīvokli, pabeidza pamatskolu un turpināja mācīties vidusskolā. Meitene atzīst, ka tas nebūtu bijis iespējams bez finansiālas palīdzības, ko apņēmās regulāri sniegt pavisam sveši cilvēki - kāds precēts pāris no Zviedrijas. Viņi par Unas nelaimi uzzināja ar Zviedrijas-Baltijas labdarības organizācijas Baltic 2000 starpniecību. «Sākumā sarakstījāmies, viņi man jau toreiz sūtīja naudu. Bet pēc tam vasaras brīvlaikā kopā ar draudzeni un viņas mammu aizbraucām ciemos - tad iepazināmies tuvāk, un krustvecāki, kā viņus saucu, atzina, ka sākotnēji bija nobažījušies, vai nebūs tā, ka saņemšu naudu un pārtraukšu kontaktēties. Bet satuvinoties nedrošība zuda.»
Tagad Una studē jau otrajā kursā, un katru mēnesi viņas kontā ienāk Zviedru pāra sūtītais pabalsts. Ar viņu sūtīto naudu pietiekot pārtikšanai, dzīvokļa īrei, ikdienas tēriņiem, bet par studijām Una maksā no savas algas. Meitene atzīst, ka ik reizi uzraksta pateicības vārdus un apstiprina, ka naudu saņēmusi. Vaicāta, vai ir interesējusies par aizjūras krustvecāku motivāciju finansiāli palīdzēt pavisam svešam bērnam, Una atklāj, ka krustmāte vēlējusies palīdzēt kādam, kam tas ļoti vajadzīgs, un krusttēvs viņas lēmumu atbalstījis. «Mūs nevieno nekādas rakstiskas vienošanās vai līgumi. Viss ir kā ģimeniskās attiecībās,» piebilst Una. Zviedri naudu sūta, arī neskatoties uz to, ka meitene sasniegusi pilngadību, un viņa neesot domājusi, cik ilgi atbalstu vēl saņems. «Kamēr pabeigšu studijas un iegūšu stabilitāti,» viņa pieļauj. Una saka, ka pret saviem krustvecākiem jūt milzīgu cieņu un pateicību: «Es ar viņiem uzturēšu attiecības visu mūžu.»
Dzīvu vecāku bērni
Unas gadījums, kad iztikšanu nodrošina labdari, Latvijā ir liels retums. SOS bērnu ciematu asociācijas bērnu interešu aizstāvības speciāliste Kristīne Veispale skaidro, ka gadījumos, ja bērns traģiski zaudē vecākus, kontroli pār situāciju uzņemas bāriņtiesa, kura, sadarbojoties ar sociālajiem dienestiem, vispirms apzina bērna tuviniekus, kas būtu gatavi uzņemties rūpes un kļūt par aizbildņiem. Ja viņi nepiekrīt, bērnu ievieto krīzes centrā, un tajā laikā viņam tiek meklēta audžuģimene, ja arī tas neizdodas, par bāreņa mājām kļūst bērnunams. «Nereti vēršas arī pie mums, taču šobrīd SOS bērnu ciemati ir gandrīz pilni - patlaban aprūpē ir 150 bērnu. Ja kāda vieta ir brīva, skatāmies, vai šajā ģimenē bērns jutīsies labi no vecuma viedokļa, un tikai pēc tam viņu uzņemam un noslēdzam līgumu ar pašvaldību,» skaidro K. Veispale. Viņa gan norāda, ka tikai apmēram pieciem procentiem bērnu, kuri uzturas SOS ciematos, bioloģiskie vecāki ir miruši. Pārējie ir dzīvu vecāku bērni, kuriem atņemtas aprūpes tiesības vai kuri no savām atvasēm atteikušies. To apstiprina arī Rēzeknes Bērnu sociālo pakalpojumu centra vadītājas Ļubovas Rubcovas sacītais: «Regulāri nāk klāt vecāku pamesti bērni. Pirms trim dienām atveda divus mazuļus - cilvēki viņus atrada uz ielas vienos krekliņos. Izrādās - māte aizbraukusi uz ārzemēm, savus bērnus atstājot svešai tantei. Lūk, rezultāts. Un gandrīz visi audzēkņi pie mums nonākuši savu vecāku bezatbildības dēļ.»
Stabilitāti negarantē
Par bērnunamā dzīvojošajiem bērniem gādā pašvaldība, nodrošinot uzturu, apģērbu un mācību materiālus. Papildus tam ikviens septiņu gadu vecumu sasniegušais bārenis saņem kabatas naudu - 6,40 eiro mēnesī, norāda Labklājības ministrijā (LM). Taču problēmas sākas, kad bārenis sasniedz pilngadību: «atbalsta spilvens» ir minimāls - vienreizējs pabalsts no pašvaldības 250 eiro apmērā sadzīves priekšmetu iegādei un vēl 128 eiro «patstāvīgas dzīves sākšanai», kā arī dzīvojamā platība, kuras komunālie maksājumi jāsedz pašam. Speciālisti atzīst, ka šādos apstākļos jaunietis var viegli noiet no ceļa un kļūt par likumpārkāpēju. Otra izvēle, lai izdzīvotu, ir emigrācija vai kāda mazkvalificēta darba atrašana tepat Latvijā, taču arī šajā gadījumā, visticamāk, netiek turpinātas mācības profesijas iegūšanai. Jāpiebilst - ja pilngadību sasniegušais bārenis pēc iziešanas no bērnunama turpina studijas, no pašvaldības viņš saņem 64 eiro mēnesī, par kuriem jāspēj sevi uzturēt un samaksāt sev piešķirtā mājokļa rēķinus.
Kāds no iespējamajiem scenārijiem var sagaidīt apmēram divus tūkstošus bērnu, kuri šobrīd atrodas valsts, pašvaldību un citu organizāciju bērnu sociālajos aprūpes centros. Jāpiebilst, ka 1300 no viņiem iespējams adoptēt.