Tāpēc mūsu folkloras mantojums ir «jākustina», to spēlējot un izdziedot, citādi tas aizies nebūtībā vai paliks tikai šaurā profesionālo pētnieku lokā. Spēlējot un izdziedot tautas dziesmas ne tikai ar seniem akustiskiem instrumentiem - koklēm, dūdām, stabulēm un bungām, bet meklējot iespējas to sapludināt ar XX gadsimtā dzimušiem stiliem - roku (Dzelzs vilks, Iļģi, Vētras saites, Skyforger), elektroniku un džezu (Biruta Ozoliņa un DJ Monsta) vai pat uz industriālās mūzikas bāzētām ambient skaņu gleznām, kā to dara grupa Bēdu vēstnesis. Folkmūziķe Biruta Ozoliņa, kura pati savulaik braukusi ekspedīcijās pie teicējām, saka, ka uzkrājums, no kura smelties, ir gana liels, lai pietiktu visiem. Nupat savu debijas albumu izdevusi basista Aināra Majora izlolotā grupa ElektroFolk, iepazīstinot ar iepriekš mazāk zināmām dziesmām, kas, izsakoties paša Majora vārdiem, nav ikdienas popfolklorā trallinātās melodijas: «Atradumi nāk no dziļāka, senāka - dainu līmeņa. Galvenais šādas izvēles iemesls ir dainu maģiska tēlainība. Iepazīstināt ar ko jaunu sanāca drīzāk neapzināti. Dziedātās melodijas ir saglabātas autentiskas, bet instrumentālajā materiālā ir liela dažādība - ir gan jaunradīts materiāls, gan citu etnosu, piemēram, Balkānu vai Skandināvu, melodijas un spēles stils.»
Nepieklājīgi uzmācīga
Pirms četriem gadiem doma par savas grupas veidošanu un muzicēšanu Aināram jau esot palikusi nepieklājīgi uzmācīga. Viņš uzrunājis Ilzi Grunti, lai pamēģinātu savienot viņas ģitāras unikālo spēli un aranžētājas talantu ar paša idejām par basģitāras funkciju un skanējumu. Tur arī radusies pirmā ElektroFolk dzirkstele. «Tad apvienībai pievienojās Kristīne Kārkle-Puriņa ar lielisku dziedāšanu, vijoles spēli un savu ilggadējo pieredzi etniskajā mūzikā. Edgars Kārlis ar Kristīni ir kopā uz skatuves kopš bērnības. Arī ElektroFolk viņš ar akordeona, dūdu un stabuļu skaņām meistarīgi un izjusti mūsu kopskaņā iepilda tautas mūzikas krāsu. Ar Arta Oruba atnākšanu parādījās jaudīgs bungu skaņas apjoms un nepieradināti, drosmīgi ritma risinājumi no Balkāniem līdz artrock (Artarock) stilam,» par savu jauno grupu stāsta Ainārs, kurš ilgus gadus muzicējis kopā ar Valtu Pūci gan vienā no mūsu visu laiku savdabīgākajiem ansambļiem Marana, gan Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, kuru vienīgajā albumā Šaizemē/Taizemē ieskaņoti folkloras ekspedīcijās vākti tautas mūzikas materiāli, kas daļēji pārņemti no Iļģu deviņdesmito gadu sākuma programmas Danco Dievis. Ilze un Kristīne kopā ar Aināru muzicēja jau Pūces etnogrāfiskajā orķestrī, un nu abas ir arī grupā ElektroFolk. Materiāla izvēle bija Kristīnes ziņā. Viņa nāk no Līvāniem, tāpēc liela daļa dziesmu ir latgaliešu valodā. Edgars ir ilggadējs dūdu un bungu grupas Auļi dalībnieks. Artis muzicē džeza, blūza un roka sastāvos, bet mūsdienu tautas mūziku viņš spēlē arī ar Dzelzs vilka jauno Jāņu orķestri, grupas Autobuss debesīs dalībnieku izveidoto kolektīvu Raxtu Raxti un arī ar koklētāju Laimu Jansoni koncertprogrammā Zarbugans, kas būs dzirdama festivālā Rodam Raunas novadā 4. jūlijā.
Lielais ceļabiedrs
Aināra basģitāra vienmēr bijusi nozīmīga spēlētāja Pūces vadītajos kolektīvos, un ElektoFolk tā ir galvenā lokomotīve. «Bass ir mans Lielais ceļabiedrs nu jau četrdesmit gadu kopš bērnu estrādes ansambļa Rondino. Ar to sākās mans ceļš mūzikā. Tas turpinājās ar Mediņiem, tad Mūzikas skadēmiju, kopā deviņus gadus mācoties izcilā mūziķa un pasniedzēja Sergeja Brīnuma kontrabasa klasē. Šobrīd man ir daudz dažādu basa instrumentu, un, skatoties uz tiem, varu teikt, ka bass ir mana radošās pasaules atslēga, mani svētki, un tas bija mans patvērums pat ļoti grūtos dzīves brīžos,» savu resno stīgu vibrāciju caurausto muzikālo ceļu izklāsta Ainārs.
ElektroFolk radošo darba procesu viņš raksturo pēc smalka restorāna ēdiena receptes parauga: «Kristīne rūpīgi atlasa vienu labi nogatavinātu, retāk dzirdētu tautas gabalu, kārtīgi nomazgā savā balsī un nomizo uz vijoles. Ilze to sarīvē ar divpadsmitstīdzeni, tad apcep uz karstas elektroģitāras un pēc izjūtas pievieno efektīvas garšvielas. Edgars gabalam pielej siltu balsi, iemīca akordeonā, tad izspiež cauri dūdām un stabulēm. Es to iebiezinu ar svaigi elektrizētu basu. Artis to vāra bungu katlos. Kad viss gatavs, viņš pasniedz to uz zelta šķīvjiem un vienmēr, pieklājīgi smaidot, uzjautā: Vai ēdīsiet ar kociņiem?».