Līdz L. Straujumas nominācijai sabiedrībai bija iespēja sekot līdzi, kā viens pēc otra bija minēti deviņi citi iespējamie premjera kandidāti. Vienotības frakcijas vadītāja vietnieks Edvards Smiltēns, vispirms norādot, ka saskaņā ar domes lēmumu nav pilnvarots runāt par valdības veidošanu, savu viedokli tomēr pateica. «Es braucu mašīnā, man zvana kaimiņš un saka, ka Dombrovskis atkāpies. Es pārvaicāju - vai Vjačeslavs?» atceras E. Smiltēns, uzsverot, ka šāda situācija ir pirmo reizi, ka valdība krīt pēkšņi -kad valdības gāž, tad ir sagatavots scenārijs, kas notiek tālāk.
Vispirms Valsts prezidents pēc Vienotības ierosinājuma uzrunāja Eiropas Savienības komisāru Andri Piebalgu, kurš piedāvājumu noraidīja. Tad Vienotība izvirzīja trīs kandidātus - EP deputātu Krišjāni Kariņu, premjera padomnieku Intu Dālderi un aizsardzības ministru Arti Pabriku, kuru uz Melngalvju namu Vienotība atveda arī tad, kad prezidents Andris Bērziņš jau bija paziņojis, ka noraida visus trīs pretendentus. A. Pabriks bija nopietns kandidāts, un tā arī līdz galam nav atbildēts, kāpēc Valsts prezidents negribēja uzticēt viņam valdības veidošanu.
Nākamajā kārtā bija trīs diplomāti - Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs, valsts sekretāra vietnieks un bijušais Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars, kā arī Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš - neoficiāla informācija liecina, ka viņu nosauktu prezidents A. Bērziņš, ja Vienotība nespētu izraudzīties pretendentu. Valsts prezidentam nebija iebildumu arī pret P. Vaivaru, bet par viņu vienprātība nevaldīja pašā Vienotībā. Gatavojot pēdējo iznācienu, apsprieda trīs kandidātus - ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču (RP), Saeimas priekšsēdētāju, Vienotības līderi Solvitu Āboltiņu, kuri atteicās no valdības veidošanas, līdz premjers Valdis Dombrovskis vēlreiz uzrunāja L. Straujumu. Pēc nominācijas viņa atzina, ka piekritusi tāpēc, ka līdz vēlēšanām ir palikuši deviņi mēneši un šī neskaidrība nevarēja ilgāk turpināties, jo sabiedrība sagaida stabilitāti.